Kataklizma*

kataklizma -as, s.

1. Liela (parasti dabas) katastrofa; katastrofālas pārmaiņas.

katastrofa -as, s.

1. Pēkšņa, liela (dabas parādības izraisīta) nelaime, posts.

// Pēkšņa (mašīnas vai transportlīdzekļa) sabojāšanās ar smagām sekām; arī avārija.

2. Pēkšņa, liela pārmaiņa, notikums ar smagām sekām (sabiedrības vai cilvēka dzīvē).

// Pēkšņa, ļoti strauja (piemēram, kādu apstākļu) pasliktināšanās; arī bojāeja.

Šis ir jau ceturtais mēģinājums izpildīt uzdevumu – uzrakstīt eseju par manu dzīvi programmas Iespējamā Misija divos gados un maniem skolmeistara piedzīvojumiem. Kopumā šis ir jau n-tais mēģinājums uzrakstīt kaut ko savā blogā, šoreiz mēģinot nošaut divus zaķus. Un vienlaikus šis ir n-tais mēģinājums, kurā cenšos aprakstīt savu pieredzi.

Pirmajā piegājienā veiksmīgi apcerēju to, kādas perspektīvas lūkojoties uz savu pieredzi Iespējamā misijā noteikti nevarētu izmantot esejā, piemēram, kvantitatīvās, uzskaitot cik svaru esmu pieņēmis, cik matus atlaidis, cik darbus labojis, cik stundas gulējis, u.t.t. un tā joprojām.; socioloģiskās perspektīvas – cik vairāk vai mazāk salīdzinoši guļu, naktīs murgoju, ziemas rītos nosalstu, skolotājus pazīstu, u.t.t. un tā joprojām; psiholoģiskās perspektīvas – kā ir mainījies mans raksturs, paradumi, pataloģijas, slēptās traumas, kādi ir mani trauksmes un nemiera slēdži, kas mani nomierina, u.t.t.; izglītības sistēmas – kur vērtējumu varētu lasīt starp rindām pētot manu skolēnu sekmju izaugsmi/kritumu, priekšmeta apmeklētību un skolēnu aptauju rezultātus; būtu iespējams pat izvērst analīzi pēc sociālo tīklu rādītājiem – kā ir mainījusies mana ietekme Twitterī, Draugiem.lv un citur, vai piemēram – pēc tā kādos un cik pasākumos esmu piedalījies un ko esmu sacījis. Gala rezultātā nokļuvu pie tā, ka izmantojot jebkuru no minētajām pieredzēm varētu radīt sofismu virkni, kas pamatotu manu diženumu un tautas varoņa tēlu…

Otrajā piegājienā (pēc dionīsa slavināšanas) domāju par pieredzi kā tādu, kas noveda pie eksistenciālām pārdomām un Sartra, un atziņas par Dieva neesamību. Gana jokains bija šis otrais mēģinājums, kurā pēc atmiņas mēģināju citēt Sartra lekciju „Eksistenciālisms ir Humānisms”[1] un ap to apvīt savas pārdomas par skolu.

„Ko mēs domājam, sakot esamība apsteidz būtību. Mēs domājam, ka cilvēks visu pirms eksistē, sastopas ar sevi, iekļaujas pasaulē – un definē sevi tikai pēc tam. Ja cilvēks, kā eksistenciālisti viņu redz, ir nedefinējams, tas ir tāpēc, ka sākumā viņš ir nekas. Viņš būs nekas līdz vēlākam brīdim, un tad viņš kļūs par to ko pats no sevis radīs.[…] Cilvēks vienkārši ir. Nevis tas, ka viņš ir vienkārši tas, ko pats iedomājas esam, bet viņš ir tas ko rada ar gribu…”[2]

Protams, ka šādas pārdomas beidzās ar kataklizmu – no vienas puses produktīvas intīmas pārdomas, no otras – tekstuāls savirknējums, kas atgādina „Nīčiāniskā trakuma” virsotnes, apcerot atbildības tēmu. Šeit gan ir vērts piemetināt, ka Sartra citāti joprojām nezaudē aktualitāti, tikai gala rezultātā man pārmestu pesimismu un nenopietnību.[3]  Esmu kļuvis eksistenciālists…

Trešajā piegājienā (kad mani māca iesniegšanas termiņa tuvošanās) nesanāca nekas labs, drīzāk domraksts, kuru sāku ar: „Programmas Iespējamā Misija divu gadu laikā ieguvu neatsveramu pieredzi, iemācījos droši runāt lielas auditorijas priekšā, mīlēt vēsturi un param pam pam…”. Vienu vārdu sakot – sviests, kurā slavinu to ko esmu darījis (tiešām ceru, ka tas nebija mērķis). Tomēr šādu „domrakstiņu” nebiju spējīgs iesniegt, jo „šādos apstākļos [kad] pastāv pienākums, pret kuru principā saceļas mana iedaba, vēl jo vairāk – manu instinktu lepnums, proti, pateikt : Klausieties manī! Jo es esmu tas un tas. Tikai nesajauciet mani ar kādu citu![4]

Un tā nu šajā ceturtajā piegājienā „karalis ir kails” – esmu mainījies, ieguvis pieredzi, izdarījis kļūdas, pieņēmis pareizus un nepareizus lēmumus – es esmu tas ko es esmu pieredzējis, es esmu tas par ko es esmu kļuvis, par detaļām lai spriež vecāki, skolēni, skolotāji un citi… Ja ir vēlme zināt detaļas – cik, kas ko un kā, tad tas ir konkrēti un tas vairs nav par mani. Dievs ir miris un pasaule turpina griezties…


[1] Nekādi nespēju saprast, kāpēc tulkojas kā „Eksistenciālisms un humānisms”, ņemot vērā franču nosaukumu „L’existentialisme est un humanisme”

[2] Atmiņas protams ir brīnumaina lieta – šeit var lasīt N.Pukjana tulkojumā un atrast kļūdas… http://www.satori.lv/raksts/207/Zans_Pols_Sartrs/Eksistencialisms_un_humanisms

[3] Attiecībā par Sartra tekstu izmantošanu Misijas esejā citēju piezīmi no otrā mēģinājuma: “Nepārprotami, Sartra teiktais skaisti rīmējās un to varētu pārfrāzēt radot skaistus teikumus par skolēniem, kas top un tamlīdzīgi, vienlaikus šādām mahinācijām ar Sartru un eksistenciālisma būtību nebūtu nekāda sakara, līdz ar to uzņemos atbildību Sartra sacīto neizvarojot.”

[4] F.Nīče Ecce Homo, priekšvārds 1 paragrāfs.

Advertisements

One Comment on “Kataklizma*”

  1. bet man vienalga šķiet mazliet negodīgi atņemt iespēju lasītājam/klausītājam iespēju pliko karali apģērbt pašam savā galvā.


Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s