Kā tu zini ka neesi Zombijs?*

Amerikāņu filozofs/epistemologs Freds Dretske reiz uzrakstīja rakstu „Kā tu zini ka neesi Zombijs?”, kurā mēģina aplūkot šī jautājuma filozofisko pusi, t.i. epistemoloģiju un paš-apzināšanās problemātiku. Savu rakstu viņš iesāk pavisam skaidri: „Es nevaicāju vai tu zini, ka neesi zombijs. Protams, ka zini. Es vaicāju tu to zini. Atbilde uz šo jautājumu nav tik skaidra”. Un ātri vien viņš pāriet gana sarežģītā argumentu un to šķetinājumu virknē (kurai vari pats sekot līdzi –  http://ej.uz/j6w9).

Tomēr, kas man šķiet intriģējošāks, ir šī paša apziņas problemātikas jautājuma pārnešana izglītības jomā, uzdodot jautājumu – „kā tu zini ka tu mācies?” vai vēl precīzāk – „kā tu zini ka skolā tu mācies?”, t.i., ne tikai jautājums „ko nozīmē mācīties” – jo uz šo Latvijas izglītības sistēmā un tās juku laikos šķiet neviens tā īsti nemaz necenšas/nezin atbildi. Šķietami „mācīšanās” kā procesu raksturo noteiktas darbības un rezultāti, tādējādi to varētu aprakstīt, novērot un novērtēt, bet lielākoties tas prasa ārēju atsaukšanās punktu, nevis paša apziņas un esamības atbildi. Tā piemēram, kā var atbildēt uz jautājumu „vai tu esi iemācījies Raini (vēsturi, matemātiku, u.t.t.)?”, kas katrs atsevišķi ir zināšanu/prasmju kopas, kas sastāv no tūkstošiem sašķeltu ,iespējams, atsevišķu elementu un labākajā gadījumā skolotāja/sistēmas nostādītu ārēju ceļazīmju, kas tad raksturo tavu „tēmas zināšanu”. Tomēr, pat atbildot es zinu Raini un kā es zinu Raini, vēl neatbild uz jautājumu – kā tu zini ka tu mācies Raini, vai vēl tālāk – kā tu zini ka tu mācies?

Turklāt, atbildot uz iepriekš uzdoto jautājumu ķēdi, netiek atbildēts uz jautājumu „Kā tu zini ka skolā tu mācies?”. Vēl vairāk, prasot skolēniem aptaujās, individuāli – kāpēc tu nāc uz skolu, bieži vien (visbiežāk, iespējams) atbilde nemaz nav „lai mācītos”, bet gan visādas citādas konstrukcijas. Turklāt pieņēmums, ka skolēni skolā mācās ir lielākoties sistemātisks pārpratums, t.i. uzskatīt to par absolūtu patiesību būtu gana muļķīgi, jo lielākoties skolas vecuma bērniem nemaz netiek dota izvēle. Līdz ar to apziņa „uz skolu eju, lai mācītos” ir interesants kultūras koncepts vai sistēmas diskurss, kas paredzēts šķietamai sabiedrības normalitātes/stabilitātes saglabāšanai.

Šāda domu virtene noved gana depresīvā spirālē un var raisīt kaķa Pinkija Briesmīgās skolas murgus (noskaties video!!!)

Vēl vairāk – ko atbildēt skolotājam skolēnam vai vecākam bērnam, kurš vaicā – Kāpēc man iet skolā? Vienkārša analoģija ir jautājums par Dievu un ticību Dievam – „Kā tu zini ka tu tici?” un „kāpēc iet baznīcā?”, kur atbildes uz šiem jautājumiem ir gana neviennozīmīgās.

Protams, var noslīkt nihilismā vai anarhistiskās pārdomās, var piedāvāt citas koncepcijas, var akli ticēt vai pieņemt kādu patiesību (pat ja loģiski un racionāli tā neiztur pat bērnu kritiku), tomēr, lai cilvēki (skolotāji, bērni, deputāti, u.t.t.) varētu atbildēt sabiedrībā (ar to domājot Latvijas sabiedrību) uz jautājumiem par izglītību ir nepieciešamas diskusijas par to. Turklāt, nevis par to kam seko nauda vai Rainis vs Ziedonis, vai Dabas zinības vs Fizika/Bioloģija/Ķīmija, u.t.t., bet gan diskusijas par pamat lietām – kas ir kas, kāpēc kas ir kas, u.t.t., kuras jāvirza un kurām jāveido Latvijas izglītības filozofija, t.i. kopīga sabiedrības sapratne par izglītību un tās nozīmi Latvijā.  Citādi tikai daži vai neviens zina, pārējie nezina… un kā paliek ar būšanu Zombijam?

Par to, kas tad varētu būt „kopīga sabiedrības sapratne”, citureiz, pagaidām – „good night and good luck”…

Advertisements

3 komentāri on “Kā tu zini ka neesi Zombijs?*”

  1. jautājumu loku noteikti nepieciešams paplašināt. “kā tu zini, ka tu māci?” arī tā ir Latvijas izglītības filozofijas konceptuāla problēma.

  2. gikucis saka:

    Es jau diezgan sen sapratu, ka teksts “learning happens as a result of being taught” nav taisnība…galvenais ir personības…kas stāv klases priekšā (pakaļā…vai kaut kur vēl)

  3. Tā problēma, ka cilvēks nav spainis, kurā kāds “ietaisa” zinības jau ir veca kā pasaule un sen apgāzta observacionisma kritikas ietvaros. Pirmkārt- tam spainim pa virsu ir duršlaks- amorfa selekcijas matrica, kas mainās ļoti daudzu faktoru ietekmē. Otrkārt- tik pat sen ir noskaidrots, ka visefekt(īvākā/īgākā) mācīšanās notiek izmantojot iesaistīšanu un pat tīri fizisku “iekustināšanu” (kas var nesakrist ar “sēdi-solā-mierīgi” koncepciju).

    Cik es atceros no skolas gadiem, tad iet uz stundām bija nepieciešamais ļaunums, lai starpbrīžos būtu kopā ar draugiem. Lielāko daļu priekšmetu es iekavēju, jo skolotāji nespēja man nodrošināt konstantu izaicinājumu. Beigu beigās labas sekmes man bija tikai tajos priekšmetos, kur skolotāji man bija autoritātes. Lai arī cik man būtu garlaicīgi, es vienkārši negribēju tīri cilvēcīgi viņu pievilt. Tie skolotāji, par kuriem man bija nospļauties varēja plucināt matus, ka es biju slinks lemesis. Katru pastardienas eksāmenu, kam vajadzēja pierādīt manu nederību izglītošanai es nokārtoju uz 9/10 par spīti vidējai atzīmei 4/5. Tādējādi tie eksāmeni viņiem vēl sāpīgāk atspēlējās manas izglītnederības vietā uzrādot skolotāja pasniegtimpotenci. Daži par to mani nīda vēl vairāk, bet citi lika mierā, jo laikam jau kaut kas man tajā paurī aizķērās. Un beigu beigās, ja es gribētu es takš varētu arī labi mācīties/tik apmācīts, right?


Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s