Pieredzes daba

Bez dažām dienām pulkstenis nositīs ceturdaļgadsimtu – laiku, ko esmu pavadījis esamības važās taustāmajā eksistences dimensijā savas un citu sirdsapziņas mocīts. Ir dažādi skatījumi uz eksistenci un ar to saistīto problemātiku, sākot no galēja nihilisma līdz pozitīvismam; kāds teiks ka ir neiespējami nebūt, kamēr kāds cits liks nožēlot eksistenci, cits uzņemt to ar sāpēm, vēl dažš labs paciest par katru cenu, cits priecāties vai pat smieties beznosacījuma laimē apskautam.

Tomēr, kā lai novērtē ceturdaļgadsimtu, kas nav pavadīts spožā slavas saulē vai tumšā pagrabā, bet gan kuļoties pa krējuma trauku? Pieredze – tas ir dzīves īstais skolotājs – teicis reiz kāds viedais, tomēr tas šķiet gana gļēvi mērīt dzīvi pieredzes gabalos – labos, sliktos, grupēt tos pēc „pieredzes daudzuma”, saukt kādu par pieredzējušāku un kādu kurš ir redzējis mazāk. Jā, var pārmest zināmu Nīčiānisku noti apgalvojot, ka pieredze dzīvē nav tas svarīgākais, t.i. tas ko mēs esam (pie)redzējuši vienmēr ir tas, kas iet no pakaļas. Līdz ar to sanāk gana ačgārni būt cilvēkam, kas visu dzīvi iet atpakaļgaitā, turklāt nav man vēl 50 vai 75, lai uz savu pagātni spētu paskatīties lielākās kopsakarībās. Vēl vairāk – dziļi iesēsties savas pagātnes analīzē neko gluži daudz produktīvu nevar dot, kā vien iespēju neuzkāpt uz tā paša grābekļa otreiz. Kaut gan dzīvē ir savs nezināmais x elements un lai kā arī tu nevēlies, reizi pa reizei tu uzkāp uz tā paša grābekļa un iegūsti spēcīgu punu. Par spīti tam, ka esam apdedzinājušies bērnībā, mēs turpinam apdedzināties ar zināmu regularitāti.

Man manā dzīvē ir bijuši dažādi periodi un dažādas avantūras, izdarības un galējas izvirtības. Vienlaikus filosofijas pieredze dzīvē ir devusi visvairāk garam, kamēr pēdējais gads (ar nelielu astītit) kopš esmu programmas Iespējamā misija dalībnieks, šķiet, ir bijis visintensīvākais gads – tāds kurā ir nācies no sevis atdot visvairāk un saņemt pretī gana daudz. Ja pirmspēdējā savā darba pieredzē, pirms kļuvu par pilnas slodzes dīkdieni studentu man nācās cīnīties ar morālo šizofrēniju, kurā uzvaru guva individuālais gars un vēlme saglabāt personīgo integritāti, tad šābrīža esamība skolotāja ādā liek cīnīties ar neskaitāmām dilemmām par vēlamo un esošo. Pat Hēgelis vai Kants ,šķiet, savās transcendentālajās eksistences analīzes arhitektūrās nav paredzējuši tik daudz vietas šaubām un predestinētībai.

Viss jau lielās līnijās būtu čiki piki, ja vien Latviskā sistēma, ar to domājot Latviskās kultūras un identitātes specifiskās sīkpilsoņu īpatnības, nepaģērētu zināmu fatālisma un fiasko iedabu uz katra soļa. Būtu ļoti sirdij tīkami būt par skolotāju sistēmā, kurā skolotājs, kurš dara labu un sasniedz noteiktus rezultātus var gandarīti par savu dzīvi eksistēt un tiekties uz skolēnu labklājības un gara attīstības pavadoņa vietu. Tomēr tas ir iespējams ne Latvijā, kurā ar zināmu skepticismu pār pasaulē tik prestižo un cienīto profesiju noraugās un nogulsnējas bezjēdzīga birokrātisma, konkurences un neprofesionālisma smagums. Nav jau tā, ka es ikdienā cepos vai lecos par zināmo bezpridjelu, bet tomēr bieži vien karalis ir pliks. Diemžēl to pamana tikai bērni, kuri ,turklāt, pēdējā laikā to visai bieži sāk izmantot. Ja agrāk nebija dižas ticības sistēmai, tad šobrīd gadu pavadot lapsas alā, ierakumu viņā pusē un redzot un dzirdot dažādās realitātes, ar kurām var pārsteigt ne vienu vien speciālistu, nākas vien nopūsties un sacīt, ka ticība nav uzaugusi. Vēl varāk, kā lai tic kaut kam, kas nemitīgi uz katra soļā pieviļ? Visas ticības vēsturē cilvēki ir pieredzējuši neskaitāmus brīnumus un izglābšanās iespējas ik uz katra soļa – atskārsmi, ka par spīti visam dzīvē viss galu galā tomēr nokārtosies. Tomēr tas iespējams tikai ticībā, nevis Latvijas izglītības sistēmā, kurā pat Izglītības zinātnes ministrija netic tam, ka Latvijā bērni var būt izcili un pie scenārija, ja bērni mācītos izcili, nevis domātu kā to uzturēt, bet gan kā vēl vairāk sarežģīt un apgrūtināt bērnu centienus.

Sistēma, kurā ikviens vai vismaz lielākā daļa tiek paredzēti (predestinēti) neveiksmei dzīvē, šķiet gana kardināla 21.gadsimtam, kurā citur tiek kultivēta individualitāte un iespēja katram būt laimes kalējam. Ar nožēlu nākas secināt, ka tas Latvijā joprojām ir tāls sapnis, un ar vēl lielāku, ka man nākas to izsapņot…

 

 

 

Advertisements


Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s