Cīņa ar vējdzirnavām, bez Rosinati, bez vēja un bez dzirnavām…

Tēvam var būt bērns, kurš ir patiesi neglīts un trūcīgi apdāvināts it visās jomās, bet mīlestība, kuru viņš pret to jūt, uzliek tam apsēju pār acīm tā, ka viņš neredz tā trūkumus, bet uztver tos par šarma un saprāta zīmēm, un draugiem par tiem stāsta tā it kā tas būtu gudrs un asprātīgs.

(Dons Kihots, Prologs, Servantes)

Mikroblogu, jeb precīzāk – Twitter un čivinātāju, ērā, kādā mēs dzīvojam, ikviens un katrs kādam seko un tiek sekots, citādi tava sociālā eksistence ir margināla un nenozīmīga. Tomēr sekošana ir svarīga ne tikai interneta vidē, sekošana aizvien vairāk ienāk mūsu ikdienas dzīvē: uzņēmējs seko savu darbinieku produktivitātei, būvuzraugs celtniecības progresam, Drošības policija radikāļiem, skolotāji skolēnu progresam, skatītāji zelta talantiem, u.t.t.. Tomēr sekošana pie tā vien neapstājas. Nu jau kādu brīdi Latvijā naudai ir tendence sekot, tā ir tāda valsts politika, kurā nauda seko skolēniem, seko pacientiem, seko lielveikalu klientiem, seko individuālajām iemaksām pensiju fondos. Sekošana kļūst par tikpat nacionālu sporta veidu kā bekošana, un visi cer, ka abas vienlīdz līdzēs izkļūt no lielās krīzes. Uz katra stūra no bankomātiem tiek vedināts cilvēkus sekot pensiju fondu izaugsmei, no avīžrakstiem vecākus skolotāju darbam, no reklāmkampaņām autobraucējus izdzertajam alkohola daudzumam un spidometram. Vienvārd’ sakot ikviens tiek aicināts „SEKOT”.

Tomēr šajā uzraudzības un „Zem-Lupas” sekošanas procesā, gluži kā asinskāram dzīvniekam sekojot savam upurim, daudz kas tiek palaists garām. Taisnība vien ir, ka koncentrējot savu redzi uz noteiktu punktu perifērā redze darbojas „švakāk”, vai precīzāk – smadzenes nespēj apstrādāt to, kas ir ārpus uzmanības loka. Arī es, pēdējā laika bumā esmu palaidis divas svarīgas lietas garām savam skatam, kurām šoreiz pievērsīšu uzmanību.

Stāsts pavisam vienkārši būs par Donu Kihotu un Izglītības un zinātnes ministrijas plānotajiem būtiskākajiem darbiem 2012.gadā, vai precīzāk par to, kā mēs varam ar Servantesa pirms 400 ar kapeikām doto pamācību palūkoties uz 2 lietām, kuras šobrīd plāno veikt IZM un ko es par to domāju.

Visa pamatā un epicentrā stāv atziņa un apziņa, ka vīzija par Latviju ir kā „vīzija par valsti, kuras attīstības pamatā ir tās intelektuālais kapitāls – prasmīgi un radoši cilvēki, kas spēj radīt augstu pievienoto vērtību”. Tomēr uz to, gluži tāpat kā uz Romu ved daudz un dažādi ceļi. Viens no šobrīd izvēlētajiem ir „Nauda seko skolēnam”, t.i., cerība, ka, ja nauda seko skolēniem, tad beigu galā būs mums prasmīgi un radoši cilvēki. Protams pa vidu ir daudz un komplicēti soļi, tomēr mūsu fokusā nostājas princips „Nauda seko skolēnam” un mēģinājumi atspēkot, apgāzt un nokritizēt vai slavināt, godināt un nostiprināt šo principu. Tai pašā laikā daudzi jautājumi, kas ar to ir saistīti paliek novārtā un ārpus fokusa.

Pirmā premisa saistībā ar „Nauda seko skolēnam” ir, ka mazajās skolās būs problēmas, un lielajās skolās ar labu administrāciju būs labs bizness, ka iekšējā un ārējā konkurence veicinās skolu sakārtošanās politiku. Vēl vairāk, kopsolī ar diezgan ļoti apsveicamo IZM plānoto darbu – Mācību priekšmetu standartu pilnveide. Ar mērķi veicināt skolu autonomiju un individualitāti, nepieciešams nodrošināt elastību vispārējās izglītības satura izstrādē un īstenošanā.- skolu sistēmas uzlabošanās šķiet neizbēgama vai arī neizbēgams būs izglītības kā sistēmas pilnīgs sabrukums. No vienas puses, satura elastība un iespējas to individualizēt un pielāgot ir tas, kas nepieciešams, lai skolā vispār varētu apmierināt individuālās bērna mācīšanās vajadzības un reiz pārstātu barot standartizēto un pārlieku birokratizēto, gaužām neefektīvo esošo sistēmu, no otras puses, protams, ir jāuzliek saprātīgi ierobežojumi, lai neatkārtotos dažu Latvijas radošāko ģimnāziju blakusbiznesi – porno baseinā un buršanās kursi. No trešās puses pašai IZM ir jāsaprot, ko tā vēlas uzproducēt šādā brīvā konkurencē, jo nepareizi kalibrējot ilgtermiņa mērķi, tas bērniņš tāds puskroplītis vien ir. Vēl vairāk, valsts mērķim nebūtu jābūt cerībai, ka konkurence pati saliks visu pa plauktiņiem, jo nekas tad īsti nemainīsies – būs dažas labas skolas, daudzas viduvējības un vesels bars vietām, kurās tiek piedāvāta apšaubāmas kvalitātes izglītība un apstākļi bērniem un sliktu skolotāju prakse.

Latvijā katrai skolai ir jābūt izcilai, katrai mazākai un lielākai mācību iestādei ir jābūt profesionālai un bērniem draudzīgai videi. Un tāpēc ir divas idejas, kas var līdzēt tam tā norisināties. Pirmkārt, ir jāpārtrauc direktoru hegemonija, kurā direktori izveido savu karaļvalsti un valda līdz nāve atņem tiem varu. Bet jāsāk efektīvi izmantot rotācijas principu – ja reiz esi varējis izveidot efektīvu mācību iestādi, tad pēc gadiņa tev’i jāaizrotē uz nesakārtotu vidi, kuru sakopt, jo profesionālam direktoram jāprot sakārtot vairāk nekā viena skola, pretējā gadījumā skolas „veiksme” patiesībā tāda nejaušība vien ir. Jo šā brīža situācijā daži resnie runči šķiet pārlieku iesēdējušies, gluži kā ministriju ierēdņi – pašapmierinātībā un pašapmānā par skaisto ikdienu. Vēl vairāk, šāda pieeja palīdzētu atsegt to, kas šobrīd ir viena no vislielākajām problēmām ne tikai izglītības sistēmā, bet pašā valstī kopumā – labas vadības prakses trūkums – trūkst kā pašu vadītāju, tā izpratnes „ko nozīmē labi vadīt” (biznesu, skolu, valsti, ministriju, novadu, veikalu, koncertu, izstādi, u.t.t.), jo līdz šim pa lielam laba vadība ir tur kur „plūst” nauda vai tiek izveidota skaista fasāde vai „vsje dokumenti porjadka”…

Otrkārt, ir jāizveido valsts investīciju programma, kura ņemot vērā Somu pieredzi investē nevis tajās vietās, kurās uzraksta projektu, viss jau ir, bet tajās kur nekas nenotiek, kur ir zemi mācību sasniegumi. Programma, kas gluži kā ārsts seko cilvēka ķermenim un strādā tajās vietās, kuras ir slimas, klibas un pūžņojošas. Vēl vairāk – sistēmai kopumā ir jātiecas uz attīstību, līdz ar to bez paša principa „Nauda seko skolēnam” ir jābūt arī principam „Par labāku nākotni” – tas nav princips, kuram jāveicina plaisa starp labo un slikto, bet principam, kurš veicina sliktā tapšanu par labu. Tomēr tas nav iespējams bez saprātīgām valsts investīcijām. Piemēram – katru gadu 5 līdz 10 skolās tiek saprātīgi investēts, ar to domājot – cilvēkresursos, infrastruktūrā un ilgtermiņa plāna izstrādē, turklāt nevis tajās izglītības iestādēs, kurās katru gadu tiek investēts. Bet gan tajās, kuras atrodas reitingu tabulu tālajā galā jau gadiem ilgi, kaut vai piespiedu kārtā, līdzīgi kā valsts var piespiedu kārtā ārstēt cilvēkus, kurus uzskata par sabiedrībai bīstamiem, jo arī sliktas skolas IR sabiedrībai bīstamas!

Otra IZM plānotā iniciatīva šogad ir Veidot vienotu akreditēto izglītības iestāžu darba kvalitātes monitoringa sistēmu, nodrošinot iespēju sabiedrībai iepazīties ar izglītības iestādēs īstenoto pakalpojumu kvalitāti. Tomēr arī šeit ir jāsaprot kādi ķirurģiskie instrumenti nāk komplektā, jo ar to, ka mēs veikalā pie augļu stenda varam vizuāli, ar tausti vai ožu novērtēt piedāvājumu īsti nepietiek, jo mūsu izvēli vienalga ierobežo veikals un mūsu pašu iespējas. Vēl vairāk – ko paredzēs darīt ministrija, kad monitoringa sistēma vēlreiz apstiprinās, ka daudzās vietās viss nenotiek izcili? Un arī šeit ir skaidrs, ka līdzīgi kā iepriekš ir nepieciešamas saprātīgas valsts investīcijas, lai tas labotos. Turklāt, šai monitoringa sistēmai ir jābūt tādai, kas veicina izaugsmi, nevis konkurenci.

Post Scriptum. Skaidrs, ka šobrīd IZM plānotie darbi ir tikai teikumi, kas ierakstīti dažos dokumentos un to tapšanai par labiem rezultātiem un darbiem ir nepieciešams daudz dažādu komponenšu kompots. Turklāt to īsti realizēt nav jēgas, ja IZM vēl nav izstrādājis solīto vīziju par to, kādai jāizskatās skolai un skolēnam. Tomēr, fakts ir tāds, ka jāsāk par to ir domāt, domāt ne tikai IZM, kura gatavos, īstenos un atbildēs, bet arī visiem pārējiem izglītības sistēmas dalībniekiem, kurus tas skars cerams visdrīzākajā laikā.

Jauka piezīme. Domājot par šiem dažādajiem aspektiem, nokļuvu pie gana priecīgas domas – šķiet šā gada pavasara pirmie saules stari beidzot ir spējuši nokļūt un sākt kausēt arī līdz šim mūžīgajā sasalumā iesalušās Vaļņu ielas Republikas pilsoņus, un cerams, piedzīvosim pavasari arī izglītības sistēmā. PROTAMS, ka būs neapmierināto, pukstētāju un visa kā cita, jo kā nekā katrā pavasarī nokūstot sniegam, tiek atsegta prāva sūdu kārta, ielas ir dubļainas, un ceļi neizbraucami. TOMĒR svarīgi ir tas, ka ar pavasari dabā parādās DZĪVĪBA un saulaina vasara var iestāties tikai tad, kad PAVASARIS ir beidzies…

p.s.s. IZM darbu saraksts 2012.gadā meklējams šeit – http://ej.uz/nart

Advertisements

One Comment on “Cīņa ar vējdzirnavām, bez Rosinati, bez vēja un bez dzirnavām…”

  1. ZaneM. saka:

    Lieliski pateikts: “Sekošana kļūst par tikpat nacionālu sporta veidu kā bekošana” 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s