Somu ielāps Latvijas bedrēm – ceļš uz izcilu izglītību Latvijā?

Pavisam nesen bija iespēja klausīties gudrus cilvēkus gudri runājam par gudrāku izglītību Latvijā. Stāsts ir par ELJA50, Iespējamās misijas, Somu vēstniecības un SSE Rīga rīkoto konferenci „Ceļš uz izcilu izglītību Latvijā”. Runātāju runājamais un pasacītais bija dažādās kategorijās kā satura tā saturā pasacītā vērtības ziņā. Tāpēc šeit nedaudz par pirmajiem diviem atslēgas runātājiem.

Pirmā atslēga

Konferenci atklāja Izglītības un zinātnes ministrs, kurš diezgan prasmīgi sajauca gaisu. Neko jau daudz viņš neteica, kā tikai faktus; starp kuriem sāpīgākie ir tie, ka Latvijā gandrīz 4000 bērni ir bez vēsts pazuduši, pazuduši ierēdniecības papīru koridoros, zuduši Lielā brāļa uzmanīgās acs tvērienam; zem 8000 ir devušies labākas maizes meklējumos citās siltākās zemēs. Daudz tika teikts arī par rezultātu pasliktināšanos, jo īpaši matemātikā un dabaszinātnēs. Par pēdējo – pārsteigums ir neviltots, ņemot vērā investīcijas Dabas zinātņu un matemātikas projektā, daudzajiem labajiem prakses piemēriem, tomēr tas arī nav pārsteidzoši, ja daudzās vietās mobilās datorklases un ķīmijas/fizikas/bioloģijas modernās ierīces silti sildās plastikāta šālītēs un uz interaktīvajām tāfelēm tiek mēģināts rakstīt ar krāsaino krītu.

Tad ministrs rādīja pāris pārstrādāšanās un laika tabulas, mājās darbu zibensaptaujas, kas tabulās uz lielā ekrāna vienmēr izskatās acis kairinoši. Tomēr zinot šī stāsta otru pusi (arī es esmu laimīgais zibens ķertais skolotājs) – skolā izdalīt IKVD aptauju bērniem, vecākiem un skolotājiem, tad nākas secināt, ka šis zibens trāpījis neīstajā vietā – daļa no bērniem vaicāja – kas tie par muļķīgiem jautājumiem un nesaprata kā aizpildīt tabulas, man kā skolotājam, kuram mājas darbi ir reti, un veselam baram vecāku, kuri atsūtīja e-klasē no izmisuma pilnām līdz niknām vēstulēm (no 29 vecākiem saņēmu tikai 5 anketas). Mājās uz naktsgaldiņa arī stāv pēdējā – darba stundu tarifikācijas aptauja, kurā jāsarēķina cik, kas, ko paņem un cik, kas, ko nepaņem – diemžēl tās aizpildīšanai ir nepieciešams izlasīt Upīša „Zaļo zemi” un Šteinera „Augstākā matemātika IV” nodaļas par integrālrēķiniem. Šeit mans pirmais pragmatiskais ieteikums ministram, kā sociālantropologam – novadi saviem dienestiem semināru par to, kā sagatavot aptaujas, kas piemērotas aptaujājamiem, nevis birokrātu mašinērijai. 

Tālāk ministrs piedāvāja divas viltus dilemmas. Sākumā viņš ar vizualizācijas palīdzību, metaforām un retoriskiem trikiem iezīmēja 6 iespējamas „klases/mācīšanas” stilus – armija, fabrika, automatizēta fabrika, dārzs, sporta komanda, mākslas darbnīca, ko kopsavilka skaistā idejā – „Mēs visi vēlamies būt, kā dārznieki zem saules, bet tas ir dārgs prieks”. Tomēr šajā brīdī viņš būtu pelnījis noraidījumu, jo atkāpās no savai runai iezīmētā ietvara – tikai fakti. Es pilnīgi mēģināju atsvaidzināt savas matemātikas zināšanas, lai domātu par variācijām un to, kas notiktu, ja no katra modeļa paņemtu tās labākās īpašības? Pieņemot, ka ir kopa ar 6 elementiem, no kuriem ņemam 6, tad beigu galā sanāk 720 dažādas variācijas…

Savu runu viņš noslēdza savai izglītībai atbilstoši ar quo vadis jautājumu:

Patiesības labad pēc jau pāris mēnešu ministrēšanas gribētos, lai šādi noslēgumi runām nesekotu, bet sekotu kaut kas apņēmīgāks, pat ja tas ir nepieņemams, piemēram, es redzu šādu sistēmu – x,y,z, vai strādāšu, lai izglītība būtu šāda… Tomēr bija vērsts klausīties kaut vai tikai tamdēļ, ka savas runas noslēgumā ministrs pavēstīja ko jēgpilnu – šobrīd esot dots uzdevums darba grupai sagatavot piedāvājumu, kādai ir jāizskatās skolai un izglītībai tajā, tas būšot gatavs martā vai tuvākajā pusotrā mēnesī. (ES GAIDĪŠU un SEKOŠU!) Cerēt vien atliek, ka tam komplektā nāks lietošanas instrukcija un tāme – kas jādara un cik jāinvestē, lai standarta līdz kliņķim nolaistu vidēju skolu ar zemiem sasniegumiem padarītu par modeli. Šeit gan gribētos piebilst – cerams, ka „speciālisti” necentīsies izgudrot jaunu divriteni.

Otrā atslēga

Visas konferences sāls un esence bija Somijas izglītības guru Pasi Sālberga uzruna par to, kā Somijā tika iejaukts asfalts, lai aizbērtu bedres izglītības caurumos beidzamajos 20 gados. Būdams kārtīgs soms, Pasi savā uzrunā iepina neskaitāmus „zviedru jociņus” un smieklīgās somBildes, tomēr man vislabāk Somija asociējas ar:

Tomēr savu runu uzsāka ar aiz auss liekamu pamācību – labā prakse ir jāmācās, jāpiemēro un jāapgūst, nevis vienkārši copy+paste cerībā, ka aizies, kā to latvieši ir izseni paraduši darīt. Otra spilgtā iezīme ir tāda, ka Latvijas funkcionāriem, ja ir patiesa vēlme, tad nāksies pārskatīt šobrīd valdošos principus, pēc kuriem tiek plānotas 10 reformas.

Kāpēc? Tāpēc ka Somu izglītības pamatprincipi ir radikāli pretēji tiem, kādus izmanto pārējā plašā pasaule un tajā voučeri un brīvā tirgus cerību roka neiederās. Beigu galā tas nozīmē vienu – Somu ielāpi Latvijas lielos caurumus neaizlāpīs, vai vienkārši ir nepieciešams ceļu uzspridzināt un būvēt no jauna, vai vēl labāk – lai bedrainais ceļš vēl pastāv, bet blakus tam būvējam lielceļu.

Somijas pirmā radikālā atšķirība ir vienādas iespējas izglītībā; tā vietā, lai bazūnētu par lieliskiem uz rokas pirkstiem saskaitāmajiem izcilniekiem un piemaksātu 10% ģimnāzijām, Somi vairāk naudas investē tur, kur tā ir nepieciešama, tur kur ir problēmas.

Somiem pirmajā vietā ir bērnu labsajūta un labesamība, nevis tas vai mājasdarbs ir vai nav izpildīts, tas vai skolotājam ir labs garastāvoklis un tas vai skolēnam ir paņemta līdzi burtnīca vai nav.

Somiem izglītībā nav standartu, bet ir iespējas un personalizēta pieeja katram skolniekam.

Somijā pret skolotājiem izturas kā pret cilvēkiem, kā sabiedrība tā valsts. Vēl vairāk – skolotājs ir pirmā profesija miestā, un par skolotāju nav iespējams kļūt vienkāršā ceļā. Vēl vairāk, skolotāja alga nav atkarīga no kontakstundām, bet no profesionālās izaugsmes, gatavības sadarboties un pilnveidoties. Diemžēl Latvijā, šāda mehānisma nav, vien ir 100latnieku piemaksas par papīru kalnu, burtnīciņu labošanu, bet laiks tā sauktajām „metodiskajām komisijām” un to darbam ir rets vai tiek uztverts kā piespiedu atsēdēšana. Vēl vairāk – neviens nekad nav jautājis – cik ilgu laiku vajag, lai sagatavotos 1 labai stundai un cik un kā tam būtu jāatspoguļojas algas uzskaites lapiņā?

Beigu galā, savilkt visas idejas, kuras Pasi izteica, vienā esencē var viņa paša vārdiem – „Nevis bērniem ir jābūt gataviem skolai, bet skolām ir jābūt gataviem bērniem”.

Vēl vairāk, bija skumji klausīties Pasi piezīmi diskusijas beigās – Pasi Latvijā ir bijis vairakkārt, jo īpaši aktīvi desmitgadi atpakaļ, kad katra tikšanās Pasaules bankas sastāvā ar ierēdņiem sākusies ar iepazīšanos ar jauniem ministriem, iepazīstināšanu ar jaunajām reformām un vieniem un tiem pašiem jautājumiem, tiem pašiem, kurus viņš dzirdējis arī šoreiz. Vai nav laiks pārmaiņām?

Izejas piezīme.

Vēl viens labs iemesls konferences apmeklēšanai bija krāsains „FinFO” bukletiņš „With free, high-quality education for all” (šeit e-links), kurā mēģināts iezīmēt Somijas izglītības īpatnības. Tajā īsi izklāstīta Strombergas pamatskolas dienaskārtība (šeit vēlviens links) un daži pamatprincipi Somijas izglītībā. Ārējās atšķirības no skolām Latvijā nav lielas – pamatskolā līdz 6.klasei skolēnus māca viens skolotājs, līdzīgi kā Latvijā sākumskolās. Skolēni mācās līdz 12tiem vai 2viem atkarībā no dienas un grupas uzdevumiem. Bet tā zīmīgā atšķirība ir tā, ka skolēni pavada savu pēcpusdienu turpat pie skolas līdz pat pieciem – spēlējoties. Somijā bērniem nav tik sarežģīta un uz sasniegumiem balstīta interešu izglītības sistēma, kāda ir Latvijā, kurā bērns jau trešajā klasē sāk doties „Mākslas/Mūzikas skolās”, kur vokālie/instrumentālie pedagogi mēģina padarīt bērnus izcilus kāda instrumenta, balss saišu virtuozā lietošanā, un katra mēneša beigās skolēni tiek nostādīti rindā košos tērpos vecākiem un pedagogiem par prieku, lai „izrādītos” dažādās skatēs. Tā vietā Somijā pie skolas ir liels rotaļu laukums un inventārs, telpas, kurās spēlēties iekštelpās vai pildīt mājas darbu, skatīties TV, sērfot internetā, vai veikt zinātniskus eksperimentus.

Somijas bērni jau no pirmā brīža ir paši atbildīgi par sava laika plānošanu un dienaskārtības veidošanu. Tas arī ir galvenais, kas atšķiras Latvijas izglītības un bērnu audzēšanas filozofijā. Latvijā bērnus tāpat kā bērnu dienas kārtības plāno ārēji – no rīta no tikiem līdz tikiem skola, tad šitāds pulciņš, tad tāds, laiks mājasdarbiem, ēšanai, draugiem.lv un gulēšanai. Nez kurā brīdī ir ticis pamatīgi nošauts greizi, bet to ir iespējams ļoti labi praksē novērot sekojot skolēnu ierakstiem twiterī – sekojot saviem +/- 23 5to un 6to klašu skolēnu profiliem visbiežākie ieraksti kas parādās ap 4iem pēcpusdienā – man ir garlaicīgi, nav ko darīt. Skolēni fundamentāli nespēj aizpildīt savu brīvo laiku ar sevi pilnveidojošām aktivitātēm patstāvīgi bez ārēja impulsa, arī 10to klašu skolēni visbiežāk „neko īsti mājās nedara”. Pat atbildes par to, kā skolēni pavadīja brīvlaiku bieži vien ir – garlaikojoties, neko prātīgu, neko interesantu. Tā vietā Somijā skolēni ātri iemācās izmantot brīvo laiku – laiku, kas ir viņiem pašiem – to plānot un aizpildīt. Pat augstākā izglītība un tajā esošā akadēmiskā brīvība piespiež studentus pašam plānot un pieņemt lēmumus. Laikā ko pavadīju Somijā, Helsinku Universitātē, nācās pārsteigties par to, ka atšķirībā no LU, tur nav uz sienām lekciju grafiki, pieņemšanas laiki un termiņi. Somijā pēc iekļūšanas (kas gan ir sarežģītākā daļa), pats students veido savu studiju grafiku izvēloties starp daudzām iespējām, plānojot ko un kā savienos; viens soms bakalauru studijās var pavadīt pat 8 gadus; un beigu galā sastapos ar Doktoru Beatboxingā (mūzikas akadēmijā iegūtu doktora grādu beatboxingā!), melno jostu bioķīmijas doktoru un vēl veselu virkni interesantām personībām. Tur viss notiek savādāk – katrs pats ir atbildīgs, un vienīgais, kā atbildību par sevi var īstenot ir to darot, mācīties – darot.

Noslēgums.

Beigu galā, ir skaidrs, ka ir nepieciešams fundamentāli mainīt izglītības filozofiju Latvijā, padarīt skolu par vietu, kura ir atvērta un gatava skolēniem nevis 40 akadēmiskās minūtes, bet patstāvīgi, vietu, kurā skolotāji ir gatavi un motivēti atbalstīt skolēnu ziņkārību, vietu, kurā no skolēniem pieprasa pildīt, pakļauties un ievērot, bet tiek dotas iespējas izvēlēties, izzināt un mācīties. Un jābeidz vienreiz mētāties – kaut kas nav kārtībā, bet šeit ir labi skolotāji, šeit ir labi rezultāti, šeit ir investīcijas. Patiesība ir vienkārša – pat ja ir daži labi piemēri, daži labi rezultāti, sistēma ir bezzobaina, un karalis ir pliks. Vēl vairāk, pliki arī ir līdzšinējie izglītības funkcionāri savā mazspējā. Beigu beigās – jā ir nepieciešama izglītības sistēmas inkvizīcija – raganu medības, kurās cietīs daudzi – administrācija, skolu vadītāji, skolotāji, atbalsta personāls, ierēdņi, bezjēdzīgu mācību grāmatu autori, līdzšinējie programmu sastādītāji, izglītības standartizētāji, augstskolu mācībspēki, pedagoģijas mācīšanas sistēma, tā ir cena, kas jāmaksā, lai mainītos un Latvija nostātos ceļā uz izcilu izglītību, nevis uz izgāstuvi.

P.S. šeit arī viens pesimistisks jociņš, kas raksturo Somijas un Latvijas atšķirības:

P.S.S. protams, ļoti vispārīgi pārskrēju pāri daudzām lietām un tēmām, bet par detaļām vēlāk un atsevišķi – šeit par to ko redzēju un dzirdēju un ko paspēju pārdomāt tajās dažajās konferences stundās…

Advertisements

9 komentāri on “Somu ielāps Latvijas bedrēm – ceļš uz izcilu izglītību Latvijā?”

  1. Rain Incans saka:

    Tā jau ‘pa lielam’ piekrītu un principā man šāda familiāra vide, kura var būt vieta draudzībai kā savā starpā tā arī uz zināšanām un gudrību, ļoti saista. Līdz universitātei man vēlme mācīties bija ļoti maza, to vispār gandrīz vai redzēju tikai kā pienākumu, kā nepieciešamo ļaunumu. T.i. mācīties kaut ko papildus, ārpus skolas man nebija ne mazākās vēlmes, kad skolas durvis aizvērās un mājasdarbi izpildīti, tad jebkas kaut nedaudz saistīts ar mācībām lika mukt projām.
    Universitātē tas lēnām sāka mainīties. Tagad Prāgā regulāri interesējos par papildus lietām, jaunākajām tehnoloģijām, veidiem kā darīt to, ko es daru 🙂 Un tas lielā mērā ir saistīts tieši ar vidi – te katrs ir tāpēc, ka viņam patīk darīt to, ko dara, lekcijas ir sekundāras, mājasdarbi ir vispār nogrūsti dibenplānā un tie retie, kas ir, kaulus nelauž.
    Ja šadu augsni mācībām var radīt un raisīt patiesu interesi jau bērnos, tad gaviles un prieks 🙂 Tad ir potenciāls, tad ir iespēja uz kaut ko lielu.
    Savukārt, ‘pa mazam’, man tomēr visu laiku kaut kur skan sīka balss, kas saka, ka esam taču latvieši (ieskaitot arī visas citas tautības 🙂 ). Tā kultūrvide, kurā augam, tomēr nes sevī noteiktu smeldzi un noteiktu vēlmi pēc ‘haļavas’. Protams, tas lēnām mainās un šis droši vien būtu labākais veids, kā sākt/paātrināt. Bet tas Somu vīrs tā prātīgi teicis – jāskatās, kas mums der un ko nevajag adaptēt.
    Pirms dažām dienām tviterī lasīju: “Latvieši izdomājuši pārtulkot Kamasutru uz latviešu valodu. Beigās kaut kā vienalga sanāca par okupāciju.”
    Tā ir tomēr kaut kāda noteikta mentalitāte, kas mums piemīt. Manu vecmāmiņu tas raksturo par visiem 100. Pat Ziemassvētku vakaru pavadījām strīdoties par krieviem, okupācijām, kariem utt.utjp. Bet tajā skaitā arī sevi pa retai reizei pieķeru ar šo te cietēja nostāju. Protams, ne par okupāciju ir runa, bet par kaut kādu noteiktu mentālo mantojumu, ar ko ir jārēķinās, kam ir pakļauti skolotāji, vecāki un līdz ar to arī bērni.
    Šķiet, šis reorganizācijas laiks varētu būtu tāds kā atšķaidīšanas process, izglītības homeopātija, if you will, līdz brīdim, kad kamasutra varēs būt tikai kamasutra 🙂

  2. lasītāja saka:

    Es tomēr ieteiktu vairāk uzmanības vērst uz risinājumiem nevis Latvijas izglītības sistēmas zākāšanu kā “ļaunumu”, kuru sagaida inkvizīcija. Tad jau mums izdosies 🙂 Veiksmi!

    • edgars saka:

      tas arī ir piedāvātais risinājums – inkvizīcija izglītības sistēmā 🙂 [vajag pievērst uzmanību tam, kas ir uzrakstīts, nevis kritisku komentāru uzreiz uzstvert kā “zākāšanu kā “ļaunumu””. 🙂

  3. Kolosāls raksts! Kā naglai uz galvas.

    Visinteresantāk ir klausīties, kā vaučeru fani, noklausījušies Sālbergu, sajūsmā sasparojas realizēt savas idejas, kaut gan viņu idejas ir pilnīgi pretrunā ar Sālberga teikto.

    Bet es nepiekrītu, ka Latvijas izglītības sistēmu ir jāuzspridzina, lai kaut kas prātīgs sanāktu. Tieši pretēji. Vismaz līdzšinējie spridzināšanas piedāvājumi visi velk uz GERM. Mums vēl nav accountability, choice un pārējais, bet drīz būs, ja mēs mēģināsim atrast ātru risinājumu.

    Viena piezīme pie raganu medību tēmas – es esmu pesimistiska par šo. Mēs varam viņus visus nomest, bet vietā nāks citi tieši tādi paši. Latvijas izglītības sistēmā akūti pietrūkst intelekta. Visos līmeņos. Negatīvā darbinieku atlase jau n-to gadu garumā ir darījusi savu. Es redzu tikai vienu iespēju izmaiņām – nodrošināt, ka skolotāja profesijā ienāk gudrinieki (augsta līmeņa skolotāju izglītība + atlasi veicinošs atalgojums tiem, kas to uzņemas). Un tad pēc apm. 10 gadiem varam sākt reformu. Ātrāk te nekas nebūs.

    • edgars saka:

      bet tad atliek tikai viens – valstij izvirzīt izglītību primāri, palielinot valsts finansējumu, lai paceltu algas un izstrādātu sistēmu, kurā skolotāja profesija kļūst iekāroja un vienlaikus ne brīvi iespējama (līdzīgi kā Somijā), bet tas prasa sitienu uzreiz trīs frontēs – algas, skolotāju rekrutēšanas sistēma + augstākā izglītība… spridzināt sanāk gandrīz jebkurā gadījumā…
      vēl atliek cerēt, ka pie šādas pašas sistēmas un visa kā tas ir notiks neticamais – lēna evolūcija, kurā sistēma “pašattīrīsies” un pati par sevi kļūs labāka… 🙂 bet šādas cerības piepildīšanās iespējamība ir zema…

  4. rapsodija saka:

    Neesmu saistīta ar izglītības jomu, bet domāju par to, kādā skolā pēc dažiem gadiem mācīsies mani bērni. Man ļoti negribētos, lai tas būtu unificēts cehs, kurā skolēni ir segmentēti spīdekļos un “Kamčatkā”.

    Lasīju rakstu un atcerējos, kā man gāja ar fiziku. Pamatskolā tas likās lielākais murgs. Klases priekšā stāvēja skolotājs, kas vielu lasīja priekšā no grāmatas. Es NEKO nesapratu un man likās, ka arī viņš īsti nesaprot.

    Taču vidusskolā fizika kļuva par manu mīļāko priekšmetu – mums bija lieliska skolotāja, ar kuru gājām ārā, eksperimentējām, pētījām, kā fizika “dzīvo” mūsu ikdienā, nevis tupējām pie galdiem, zaurējot formulas. Un galu galā arī tās formulas iemācījāmies – bez grūtībām, jo – ar izpratni! Ko es ar to gribu teikt? Skolotājam ir milzīga loma. Skolotājs ir tas, kurš ieintersē, tas, kurš redz katra (!) bērna vajadzības un palīdz viņam. Vai arī noraksta viņu.

    Manuprāt, tas prasa decentralizēt Latvijas izglītības sistēmu, investējot skolotājos un dodot viņam lielāku rīcības brīvību, orientējoties uz mērķi un vienlaikus apzinoties, ka ceļi, kā to sasniegt, var būt dažādi. Tas prasa arī ticēt, ka ikviens bērns spēj mācīties, tas prasa saprast, ka dažādiem bērniem vajadzīga dažāda pieeja.

    Un tas ir jautājums arī katram no mums: kādu izglītības sistēmu mēs vēlamies? Kādus mērķus vēlamies sasniegt? Kas ir tas, ko bērniem gribam iedot? Es saviem bērniem vēlos izglītību, kas iedrošina, nevis ierāmē. Izglītību, kas veicina un attīsta radošumu.

    • edgars saka:

      pilnīgi piekrītu, tomēr decentralizēt pie esošajiem saskaitāmajiem ir ļoti milzīgs risks, jo izveidotos vietas, kurās par izglītību rūpējas un ir labi skolotāji un izveidotos “melnie caurumi” pašvaldībās un skolās, kurās primāri ir “roka-roku” principi, vai tiek ignorētas tās idejas, kuras būtu svarīgas. Vēl vairāk – bērnu skološana šobrīd ir gandrīz kā krievu rulete 🙂 nekad par visu pilnībā nevar būt pārliecināts 🙂

  5. upesmeita saka:

    Vai tik tas nav uzticības trūkums, kas pamatīgi nomāc un iegrožo skolotāju radošā gara izpausmes, ikdienas priecīgo kopābūšanu pārvēŗš ledaini lietišķos kontaktos? Nemitīgas izmaiņas, pielidzināšanas, salīdzināšanas un dzīšanša pēc sazinkā. Skolotāji ir vienkārši nežēlīgi noguruši no nestabilitātes, apjukuši, nemitīgi sabiedrības draudus uzklausot. Šķiet,
    ka ,izglītības process vairāk ir māksa, mazāk zinātne un māksliniekam ir nepieciešams svaigs gaiss un uzticība-cieņa.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s