Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen tautu mūžībā!

Pūt, vējiņi“, skani saldi,
kaut tavs mūžs pēc nāves salds, –
neviens skangals tā nav skaldīts,
neviens pīslis tā nav malts.

Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, –
ne tik viegli masti lūst,
pūt, vējiņi, kamēr pūšas,
kamēr buras ir kur pūst.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
aizdzen tautu mūžībā!”
[1]

Pēdējās dienās pat pasta kastīte plīst pušu no nervus kutinošiem sūtījumiem, kuru saturs ir viens un tas pats – balso „__”. Visa tā skangala skaldīšana un buru locīšana ir pilnīgi ikdienišķa, bet šodien notiekošajam ir kāda īstena salkani indīga piegarša, kas atgādina viena no septiņu grieķu gudro parunām – dari kā gribi, jebkurā gadījumā nožēlosi. Man šodien jebkura iespēja tiek atņemta – mājās palikt nevar, jo tas būtu demonstrēt savu idiotismu, t.i. ἰδιώτης esību – tādu kam neinteresē publiskais. Tomēr arī pārējās iespējas nu ir kā ar cirvi nocirstas: balsojot „Par” – tu esi nodevējs; balsojot „Pret” – tu esi nacionālists, tautas glābējs un velns sazin’ kas; sabojājot biļetenu vai balsojot ar balto lapu – tu kļūsti par Kaijas Livingstona gaisa biedru; vēl ir iespēja doties parakstīt divmorālīgo Bērziņ-gribas-labu-festu.
Vēsturē šādos brīžos cilvēki pārvar savu ticības lēcienu un vēršas pēc padoma pie augstākiem spēkiem, arī man gribas saukt – Dievs dod spēku izlemt par kādu citu rīcību, kas varētu skaidrot manis paša nostāju. „”Pūt, vējiņi“, spārnus plēt, pietiek pelēt, jāsāk domāt, pietiek kaut un jāiet sēt.”[2]
Par ko tad īsti notiek referendums? Man liekas, ka par to vai visiem valsts papīriem būt vienā vai vairākās valodās, par to vai valsts institūcijās ir viena vai vairākas valodas, par to vai ceļu policistus un citus valsts darbiniekus drīkst uzrunāt un prasīt atbildēt vairāk nekā vienā valodā, un beigu galā par to, kāds ir Saeimas deputātu zvēresta teksts. Tomēr no tā, kā visapkārt cilvēki mēļo, jo īpaši caur zilajiem ekrāniem un aģitācijas materiāliem, šķiet, ka referendums ir par labprātīgu pievienošanos Krievzemju impērijai, Endzelīna vārdnīcu publisku sadedzināšanu, latviešu valodas kopīgu un pēkšņu aizmiršanu, un beigu galā par latviešu tautas eksistenci per se; it kā ar kādu maģisku spēku vai Baltijas jūrā lidojošu TU bumbvedēju palīdzību pēkšņi, 18.februāra vakarā visa latviešu tauta no šīs planētas tiks noslaucīta.
PAR SPĪTI: Par spīti gandrīz tūkstoš tumšu gadu pakļautībai svešzemju varām, kas latvju zemi postījusi un pēlusi, rusificējusi un ģermanizējusi, švēdiskojusi un poliskojusi; par spīti dzimtbūšanai un vācu muižniecībai, leišpoļu bajāriem un krievzemju kņaziem; par spīti Merķeļa un franču aristokrātu vērtējumam, Herderam un citiem „tumsoņiem”, kuri latvju brīvā zemē savu kultūras sēklu sējuši un latvju zemes dzemdē sātaniskus mošķus izaudzējuši; va’vellos [!], pat par spīti dižākajām sociālistiskajām revolūcijām, vectētiņu Kārļa un Vlaģika centieniem padarīt pasauli vienlīdzīgu un unificētu, beigu galā spītējot Sibīrijas aukstumam un diviem lieliem Pasauļu grautiņiem. Bitīt matos [!], par spīti tam visam, joprojām nedaudz vairāk kā vesels miljons ļaužu savas likteņupes abos krastos joprojām tic brīnumiem un mēļo, lādās un skauž savā īstenajā un svēti tīrajā LATVJU mēlē. Tad kā var kādam ienākt prātā, ka viens 1,7 miljonus vērts referendums par spīti tā rezultātiem spētu visu TO mainīt?
Un tagad, atmetot liriku pie malas – ir skumīgi, ka latvju ilgi postītajā zemē, joprojām reti kurais tiešajā ēterā ir spējīgs pateikt ko saturīgu. Es neesmu dzirdējis ierēdņus un valsts amatpersonas sakām prognozes vai JAU precīzus aprēķinus (par spīti tam, ka par referendumu jau zinām kādu laiku iepriekš) CIK IZMAKSĀS NODOKĻU MAKSĀTĀJIEM šāda valodiska pāreja. Es neesmu matemātiķis, bet izmaksas būtu tik lielas, ka to priekšā pat kārtīgs krievs balsotu pret, jo pretējā gadījumā nāktos palielināt nodokļus, lai par šādu afēru samaksātu (kaut vai vien izmaksas palielinot valsts aparātu, lai tas spētu strādāt 2 valodās).
Nē, tā vietā, lai runātu racionāli – par lietām, cipariem, to kā būtu, amatpersonas izvēlas dzejot – tautas etniskā nākotne, kultūridentitāte, bla, bla, blā – visi tie PAŠI ĶĒMI, kas jau 20 gadus nespēj uzbūvēt bibliotēku, kur glabāt LATVJU VALODAS vārdnīcas un kultūras šķirstu, NESPĒJ SAVĀKT NAUDU DZIESMUSVĒTKIEM, nespēj radīt apstākļus, kuros skolās varētu labi mācīt LATVIJAS VĒSTURI, nespēj savākt naudu LATVIJAS un LATVISKAI ZINĀTNEI, kultūras un identitātes PĒTNIECĪBAI, nespēj nosargāt LATVIEŠU uzņēmējus, slēdz ciet LATVIJAS LAUKU skolas, u.t.t. un tā joprojām… PAR ko mēs VISPĀR runājam, ja pat par ieeju MUZEJOS ir jāmaksā, un īsteni LATVISKA teātra izrādes vērošana maksā DĀRGI, vienīgais LATVISKAIS kino ir UGUNSGRĒKS, un vienīgais LATVIEŠU LITERATŪRAS IZDEVUMS KAROGS ir nolaists pa BURBULI.
Nē, tā vietā, tagad pat sabiedriskā televīzija nodarbojas ar aģitāciju – „Ja esat tikai un vienīgi PAR latviešu valodu, balsojiet PRET” (raidījuma Panorāma diktore MADARA, 17.02.) [3], pat samierinātājam Ķīlim pakļautā valsts aģentūra „Latviešu valodas aģentūra” – ierēdņu institūcija – pasūta un apmaksā referenduma aģitāciju (K.P.S.?).
PAR TO VISU – man vienkārši trūkst vārdu…

„Rijas klons vai pļavas ciņi,
vai nu vagars, vai nu jods
un tik vien tā “pūtvējiņi“,
cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš iedos savu prāmi
nokļūt tur, kur veļu valsts.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
aizdzen mani kapsētā!
[4]

1] O.Vācietis, Antracits. 1978. g. Liesmas apgāds, Rīgā.

2] turpat.

3] http://ltvzinas.lv/?n=zinas&id=5052, skatīts 18.02.2012

4] O.Vācietis, Antracits. 1978. g. Liesmas apgāds, Rīgā.

Advertisements

9 komentāri on “Pūt, vējiņi, dzen laiviņu aizdzen tautu mūžībā!”

  1. Oskars saka:

    Spēka un brieduma pilns teksts.

    Un tomēr.

    Neatkarīgi no mūsu birokrātiskā aparāta mazspējas, neatkarīgi no mūsu politiķu pro- vai anti-latviskajām mēlēm, neatkarīgi no latviešu tautas ilgdzīvotāju likteņa un, beigu galā, neatkarīgi no referenduma iznākuma, kas, šķiet, bija zināms jau tad, kad tikai parādījās hipotētiska varbūtība par tāda notikšanu, šī ir iespēja. Iespēja paņemt vienam otru pie rokas un izdarīt kaut ko, kas apliecinātu mūsu jēgpilnu palikšanu. Līdzīgi grēkāža sindromam, mums vienmēr bijis vajadzīgs kāds iegansts, lai ietu un darītu lietas kopā. Tad nu valoda šoreiz lai ir tāds iegansts. Iegansts vecajam paņemt pie rokas jauno, lielajam – mazo un apliecināt, ka saknēm šai zemē vēl joprojām ir jēga.

    • edgars saka:

      bet tur jau tā lielākā probēlma – šis referendums nav par “saknēm”, nav par “jēgu”… tas ir līdzīgi kā teikt – lēmums par to kuru ielikt brīvostas pārvaldē ir par to būt vai nebūt Latvijā kuģniecības nozarei, tam ko savulaik Valdemārs izvedeidoja…

      • Oskars saka:

        arī bezjēdzība var būt jēdzīga. ja vien to ieliek pareizā kontekstā.

        un šeit es redzu kontekstu. jo nav jēgas apšaubīt pašu lēmumu par referendumu, kas ir pieņemts un nav grozāms. tagad ir jāmēģina piemeklēt jēgu tajā, kā un kāpēc mēs iesim uz vēlēšanu iecirkņiem. un teiksim, ko par to visu domājam. es sevi mierināšu ar domu par saknēm.

        Tavs blogs ir mazliet par vēlu, man šķiet.

        bet priekšpēdējā rindkopa iespārda tik un tā.

  2. Lasītāja saka:

    Es neiešu. Neiešu ne atbalstīt VL, ne apspiest krievus. Lai kāds būtu rezultāts, Dzintars un Lindemans to izmantos savā labā, un ar mani viņi nemanipulēs.

  3. Domas tuvas manām. Lieli dzejnieki jūt nākotni. Arī sagrauto…

  4. doronike saka:

    Priekšpēdējā rindkopa par bibliotēku, dziesmusvētkiem, vēsturi un visu pārējo – zelta vārdi. Es nobalsoju, bet sajūtas bezjēdzīgas. Latviešu valoda varas rokās kā staigule – ņem priekšā visi pēc kārtas, bet neviens pat nemaksā.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s