Paņemt brīvdienas… ieslēgt pauzi…

Kopš skolas gaitas ir uzņēmušas apgriezienus, gana nopietnus apgriezienus, iespējas paņemt pauzi, sakārtoties ir kļuvušas aizvien retākas. Patiesību sakot, vienīgā reize, kad to izdarīju bija Ziemassvētku brīvlaiks, un tad vienīgais kas notika bija izjaukts jebkāds racionālas rīcības un darba ritms…

Kopš tās reizes neesmu diez ko eksperimentējis – tiek sasniegts zināms zombijveidīgs stāvoklis, kurā tu esi gatavs darbam, darīt lietas, tomēr ne par visiem 100… Atpūta, šķiet, kā tāls sapnis, un pat ja izdodas izgulēties, pat tad nejūties atpūties…

Tomēr aukstās februāra nedēļas deva iespēju (patiesībā radu spiediena rezultātā) doties ceļojumā – tādā, kuru gaidīju jau ilgu laiku. Jau gandrīz gadu, biju lolojis cerības doties apciemot radugabalus Lietuvā; un šoreiz aukstais laiks, vecātēva jubileja un 107.zirgu skriešanās sacensības uz Sartu ezera…

Tā nu ielēcu mašīnā un devos ceļā.

Pēc pāris stundām ceļā, nelielas apmaldīšanās un GPS kariem, nokļuvām galā – Dusetos, precīzāk – Užtiltē Sartu ezera krastā. Sirdi iesilda prieks atkal sastapties ar sen neredzētiem radiniekiem – vecotēvu, tanti, onkuli un brālēnus un māsīcas… Vakars tiek pavadīts sirsnīgās sarunās, lai noslēgtos istabā, kurā nekas nav mainījies jau daudzus gadus un tēvoča Staļina portrets joprojām rotā sienu…

Patiesībā, ģimenes stāsts par PSRS ir visnotaļ smieklīgs, vecaistēvs ir „Lielā Tēvijas Kara Varonis”, kurš savulaik bija nozīmēts Artilērijas n-tās brigādes rezervēs… Kopš pāris gadiem Putins un Medvedjevs ietur regulāru korespondenci ar manu vecotēvu sūtot 9.maija apsveikumus, kaut patiesībā viņš tajos laikos nav atstājis ne reizi dzimto ciemu… un protams, ka komplektā arī medaļas… vecaistēvs jau ir savācis ievērojamu apsveikumu komplektu un tikai parasti iesmej – „būtu vismaz naudu atsūtījis” 😀

Otrā diena sākās ar pamatīgām brokastīm, un neatņemamo Šiškina – Утро в сосновом лесу pie sienas… Vecaistēvs saposies pamatīgā lāčādas (joks) vestē un gatavojās kāršu spēlei…

Otrā rītā tiek saģērbtas salizturīgās drēbes, apsmērēti vaigi, ieziesti zābaki, sasildīti cimdi, viss, lai varētu izturēt neizturamo salu. Dodamies uz hipodromu, lai vērotu nu jau 107.zirgu skriešanās sacensības uz Sartu ezera. Patiesības vārdā, sacensības nu jau 5 gadus nenotiek uz ezera, bet izbūvētajā hipodromā, katra februāra pirmajā sestdienā, mīnusos, zirgi skrienas, lai sacenstos par uzvaru. Agrāk, tās tiešām bija interesantākas – tās notika ar kamanām un zirgi skrēja daudzus apļus, tagad hipodromā ar ratiem un tikai divus apļus…

Ierodoties hipodromā devāmies apskatīt tirdziņu, iepirkt barankas. Protams, ka kļuva tik auksts, ka nācās sildīties ap 2 un kapeikām metrīgajiem ugunskuriem, ap kuriem karstuma vilnis veidoja tīkamās oāzes, lai vispār būtu iespējams doties tālāk.

Pēc pastaigas tika ņemts talkā karstais alus, lai sasildītos, pirmo reizi mūžā dzēru vārītu alu ar medu – rezultāts – tiešām tīkams…

Protams, ka mīnus 27 ilgi nav iespējams izturēt, līdz ar to sacensību atklāšanu nācās sagaidīt mašīnā; noskatījāmies pāris apļus –

Un tad gan devāmies prom… J  Devāmies atpakaļ uz bāzes dzīvokli, lai uzspēlētu kāršu spēli. Nezinu vai tā ir slavena, bet kopš bērnības to atceros kā pieaugušo vīru spēli – „Vežimas”, latviski tulkojot – vezums vai kaudze… spēles uzdevums ir gana vienkāršs – uzvarēt…

 

Tā nu pavadīju lielisku nedēļas nogali ārzemēs…

 

Advertisements


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s