Rainis, proza, banalitāte un pazušana.

 

Kādu atpakaļu iepriekš rakstīju jau reiz par Raini (skatīt šeit – http://ej.uz/av68). Šovakar skatīju viņu vaigā atkal – tikai šoreiz nedaudz jau citā gaismā. Vairs ne tik daudz Sartra iespaidā, šoreiz nedaudz citādi…

Kāpēc cilvēki pazūd? Kā noteikt vai cilvēks doma vai nē? Vai cilvēks ir cilvēcīgs, humāns, iecietīgs? Un kāpēc vispār cilvēks ir? Gribētos mirkli nedomāt, vispār gribētos nedomāt. Šodien attapos ar domu – es nevēlos zināt uz kādas ielas krustojuma stāvu vai kādā veikalā ieeju, vai ko es vispār daru. Es izvēlos nevēlēties.

Šķērsoju krustojumu, dodos garām Snaudošajai bankai un attopos pie Raiņa. Tikai šoreiz vairs nav pavasaris, riteņa ar man vairs nav, un nu ir iestājies rudens. Nolīst pirmās piles, es atkorķēju lietussargu, kurš ne nieka nepasargā manas kājas. Ja uz biksēm ir trīs svītras, tad par urlām saka – pačotnijs, nez kāpēc neviens par Raini nesaka – pačotnijs. Visapkārt Rainim, pa bruģi novilktas trīs baltas svītras; ne uz vienām biksēm visā Maskačkā neviens neatradīs tik garas un baltas, tās. Mana sēdēšana nav spējīga būt vienkārša, nespēju palikt mierā, tāpēc nolemju atstāt Raini vienu prožektoru apgaismotu, staltu un nekustīgu. Tikmēr pats nolemju iet – vienalga kur, galvenais ir… Nezinu, kas īsti ir galvenais, nezinu kāds ir galamērķis, vienkārši – iet.

Pat paiet vairs normāli nespēju, starp citu – ko nozīmē iet normāli? Pēc pirmajiem metriem acīs ieduras padsmitgadnieks, kurš vēsi smēķē cigāru, katedrāles dāmas un meitenes mikriņu pieturā. Atmiņā ataust ASV slepenā dienesta slepenā informāciju tehnoloģiju vadītāja slepenākā piezīme – meitenes Latvijā velkā zābakus līdz gurniem – tas esot seksīgi, kamēr Amerikā to dara retā. Pārsvarā tur meitenes velkā „snūkerus un pļūtenes”. Ērti viņām; bet man kāpēc šādas atmiņas?

Neesmu bijis Rīgā jau divas nedēļas; Rīga man kļuvusi sveša. Revālais hotelis Latvija pēkšņi pārtapis par Zilo Radisonu, labi vēl ka lielHipsters sēž savā 101ajā kabīnē un izmisīgi plātās ar rokām. Šķērsoju brīvību pie sarkanās gaismas; Krājbanka saka – krāt esot dabīgi. Es esmu nedabīgs. Turpinu soļot – Tinto – eh, kā gribētos tintot, bet tur šodien nav mana vieta. Īsti nesaprotu, kur šodien un vai vispār īsti ir mana vieta – visapkārt Kosmoss. Ilustrētās oktobra numurs vēstī, ka izkāpšanu uz sauszemes veicinājusi pārošanās un cilvēkus no Āfrikas izveduši nevis kaut kāda gudrība, bads vai tamlīdzīgi, bet gan prasta ziņkāre un hiperaktivitāte dažos „pirmcilvēkos”. Oma 1 un Oma 2 varētu būt sajūsmā par savu mazmazbērnu ziņkāri un pārošanās spēju, kurš būtu gaidījis, ka nieka 2,5 miljonos gadu no dažām vienībām būs savairojušies 8 miljardi? Soļoju tālāk – Splendid Palace, nez ko vairs nav tik spīdoša; nav vairs bohēmas, nav romantikas, Rīga ir viens vienīgs trotuāru tīkls. Vien Tamāras plakāts blakām Dzīvajai operai vēstī par ko notiekošu.

 Kas notiks tālāk? Turpini tik soļot pa vareno trotuāru tīklu…

Advertisements

7 komentāri on “Rainis, proza, banalitāte un pazušana.”

  1. Rain Incans saka:

    Es pielieku starp pasauli un mani vēl vienu pastarpinājumu – kameras aci. Tā pārsteidzošā kārtā nevis attālina, bet satuvina mani ar to. Es vēroju, nevērtēju, tikai izvēlos vienu brīdi. Un tad es redzu tik skaidri to vienu mazo daļiņu īstenības, kurā esam radīti un ielikti. Tik asi, tik precīzi. Es vēroju un priecājos par to, ka varu vērot. Bez liekām izvēlēm, kas labs, kas slikts, vien to, kas ir. Bet ne bezpersoniski, tieši otrādi – personiskāk pat grūti iedomāties.

    • edgars saka:

      tā problēma ir tanī – kā no tā atslēgties? Vai ir iespējams nedomāt? Kā pārstāt pasauli skatīt caur kameras aci? Ja autors ir miris, vai ir iespējams to atdzīvināt?

      • Rain Incans saka:

        Nav jāpārstāj skatīt caur kameras aci, lai nedomātu. Man tas ir viens no līdzekļiem nedomāšanai, ja es to tā izvēlos. Protams, grūti nodefinēt nedomāšanu. Varbūt lietderīgāk teikt – nepielietot diskursīvo domāšanu?
        Un man autors nav miris, autors ir līdzpastāvošs visā. Vēl vairāk – esmu ieaicināts kopā ar visu pasauli šī autora īstenībā. Šeit gan jāsaka – Autora. Autors ir ne tikai dzīvs, bet priekšnosacījums pasaulei. Zem daudzajiem slāņiem, kas uzlikti esamībai, vienmēr slēpjas tikšanās ar Autoru.

  2. Oskars saka:

    Tu vienkārši izsmej MANU pilsētu, vai zinies! 😉

    bet varbūt ir tā, ka par īstenu rīdzinieku mēs piedzimstam, nevis kļūstam? un tikai ar laiku, nevis uzreiz, vienā gabalā. nekur jau nav teikts, ka mēs visu laiku nedzimstam un nepārdzimstam no jauna.

    vienīgais, kam piekrītu bez ierunām, ir par to, ka nav vairs bohēmas un romantikas manas pilsētas sienās. jautājums tik – vai tā jebkad te ir bijusi? varbūt pagātnes nepieredzētais laiks ir palicis ierāmēts mūsu galvās un melnbaltās fotogrāfijās vecos Atmodas žurnālos?

    (“zem asfalta ir pludmale”)

    • edgars saka:

      jā un nē 🙂 kā tu zini, ka tā ir tava? Un nevis, ka tā ir mana?

      vai mēs piedzimstam par cilvēku vai kļūstam?

      • Oskars saka:

        iespējams, par cilvēku mēs kļūstam, nevis piedzimstam. taču piederība pilsētai nav obligāta cilvēka pamatpazīme. līdz ar to es palieku pie sava – par rīdzinieku mēs piedzimstam, nevis kļūstam. (viens neizslēdz otru).

    • Rain Incans saka:

      Nav romantikas!?!?!? NAV ROMANTIKAS!?!?! Mani dārgie, Jūs ko? Ik reizi braucot pāri Akmens tiltam saulrieta gaismā, mana sirds silst un līksmo! Ik nakts Andrejostas jahtu piestātnē pilna ar industriālo skaistumu, ik reiz, kad manā galvā skan stāstītāja zemā balss klaiņojot pa tumšajiem parkiem… Tad man jājautā – vai tik tie neesam mēs, kuros nav romantikas, ne pilsēta?


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s