Pavešana, pastaiga un skatīšanās.

Beigušās kārtējās mācības, sarunas ar kolēģiem, jaunumi un smiekli. Jūtu sevī vēlmi doties nelielā pastaigā, tomēr kolēģi neatlaidīgi grib pierunāt uz pavešanu. Ļaujos tai un tieku pavests. Paveda mani līdz Brīvības un Stabu stūrim, kur izsēdināja. Izsēdināja mani nevis pie Stūra mājas, bet gan pie pretējā stūra mājas. Nolēmu paieties, lai izvēdinātu prātu. Sāku iet – 78, 78a, 80, 82, 84 un tā līdz 90, nolēmu paiet vēl gabaliņu. Tad atvēru acis un sāku skatīties.

Visiem labi zināms teiciens – viena bilde pasaka vairāk nekā 1000 vārdi, tomēr ir vairāk nekā tūkstošiem lietu un vārdu, kurus ne bilde, ne paši vārdi pateikt nevar. Pie 92/94, kur kafejnīca un caureja uz paradīzi, savietoti patsmit motocikli no hārlija līdz ņindzai, ādās tērpi mohikāņi aiz loga malko kafiju, un otrpus tam smēķē cigareti. Dodos tālāk, garām patraucas riteņbraucēji, pasmaidu meitenei, tā uzsmaida pretī, es dodos tālāk. Pie 122a uz betona plāksnes sēž vientuļi domīgs vīrs, mirkli vēlāk pie 128 atceros, ka esmu aizmirsis iekāpt autobusā. Taisni tad garām patraucas divkājainu būtņu pilns autobuss, kurš dodas uz zvēraudzētavu, nez ko viņi dara? Vai vēlas tikt izaudzēti? Labāk iešu vēl tālāk.

Tad saņemu sodu par to, ka esmu nevērīgs, pārlieku pilna galva, nespēju ieraudzīt pasauli, soda mani kastanis it kā zinādams, ka no 128 līdz pat 186 neko neesmu ieraudzījis. Skatos un neredzu. Pirmais, ko ieraugu pie 200 uz tilta pār gaisu ir debesis. Debesis rotā rozā mākoņi, zilās krāsas apžilbina mani. Pāri tiltam ejot pamanu grāmatas plauktos bibliotēkā. Otrpus tiltam pie 214m pretī man uz riteņa lēni un rotaļīgi brauc meitene – skaista! – sarkaniem matiem, kas gaismā koši rotaļājas, mugurā viņai rūtains kokvilnas krekls un smaids. Atskatos, uz muguras tai koši zaļa soma ar apli.

Sāku redzēt ar vien vairāk, pie 214 kāds čalis lasa plāksni, kas vēstī par vēsturi, telegrāfu, pastu un to, kāpēc pie 214f Zevs ar saviem zibeņiem sēž. Pie 224 apstājos un skatos uz mājas sienu – to nokrāsojušas sarkanās man nezināma vīteņauga lapas, šo esmu jau kaut kur, kaut kad redzējis. Nespēju atcerēties tikai kur, iespējams un visdrīzāk tas ir noticis kaut kur citur, kur esmu jau reiz sajūsminājies par to, kā daba atdzīvina mājas sienas, šķiet tas bija Somu zemē, bet varbūt arī kļūdos. Turpat pāri ielai slejās panorāmas rats, cilvēki griežas gaisā piestiprināti pie tehnikas, spoži gaismas metot mirgo uzraksts „GA_ACTIC”, pa vidu tam L nemirgo, L ir atteicies. Garām patraucās motociklu bars, pēc brīža elektrisko ķeblīšu bariņš ar karogiem. Nezinu vēl ko par to domāt. Virs kultūras pils spieto putnu bars, kas izskatās it kā atrastos palēlinājumā, bet tas atrodas gaisā, nedaudz virs tablo, kas vēsti +13. No mājas pie 230 iznāk manāmi neapmierināta kundze ar saviebtu seju, uzraksts vēstī – tur ir zobu tehniķis; varbūt tas ir tāpēc.

Biķernieku ielas šķērsošanu iekrāso smaids pašvaldības policistu sejās, kas steidzīgi pašaujas garām mikrobusiņa – arī viņi spējīgi smaidīt par spīti visam, tika interesanti zināt – par ko? Mirkli vēlāk pie 234 uz mani caur stiklu noraugās pats Kolumbs, kurš tā vietā, lai atklātu jauno pasauli ir nolēmis uzkavēties paspēlētavas skatlogā bez skata. „Jauna izjūtu kvalitāte” tā vēstī uzraksts man pretī, kad garām patraucas pirmais skrituļotājs, pirmais starp daudzajiem riteņbraucējiem. Nedaudz sāk tumšoties, mākoņi pazaudējuši rozīgumu. Nodomāju pie sevis – kā viens var pazaudēt, ko tik skaistu? Pazaudēt laikam var visu.

Ceļa turpinājumā pie 266 divas meitenes sēž uz soliņa un gardi pļāpā par dzīvi, viss jau galu galā ir par dzīvi. Riteņbraucēji kļūst nemierīgi, vai arī es vairs nemāku iet. Šķērsoju Aizkraukles ielu, pie dzērienu bodītes uz 290 notiek burziņš, kāds ādas žaketē tērps iereibenis manāmi neapmierināts cenšas šķērsot pa taisno atpakaļ uz 249. Šis ir mans mīļākais posms iešanai, šeit vienmēr kaut kas notiek. Pāri ielai no 257 uz mani noraugas Eltons Džons ar atplēstām rokām, bet iespējams viņš neskatās uz mani, bet vēro pāri, kas ieturas ēstuvē. Man pretī soļo mazs lācītis, nākamais ģēnijs, kurš rokas iepletis balansu meklējot pašpārliecināti soļo uz priekšu, tā viņš tiks tālu. Nedroši iet aiz viņa pavadošā svīta triju sastāvā, no kuriem 2 savā nedrošībā pieturas pie ratiņiem, lai nepakristu, kamēr trešā pieturas apķērusi vēl vienu, iespējams, nākamo lielāko mīlnieku.

Tītarīņš sulīgs uz 308, pretī pa 265 -tur kur Statoils- stāvlaukumu drosmīgi pastaigājas bez saimnieka uzraudzības palicis sarkans balons, kas lidojošām kustībām soļo atpakaļ uz 263, laikam sagribējās pie bankomāta izņemt naudu. Tikai kur baloniem ir kabatas? Pie Zemitāna laukuma zīme ar kilometrāžu atlikušajam ceļa posmam, tagad jau esmu pazaudējis ciparus. Otrpus ielai 267, tur uz notiekošo no kārtējās pazaudētavas noraugās Fausts, viņš skatās, kā pretī pie Maksimas kāds izmisušāks kungs aktīvi žestikulējot demonstrē savu neapmierinātību ar pasaules kārtību kādam pārītim. Kārtības labad, kādu gabaliņu tālāk uz 318 pie starppilsētu pieturas stāv žāvādamās kara sieva formā. Garām noskrituļo otrā, riteņbraucēju skaits jau pazudis.

Ārā kļuvis tumšāks, debesis krāso tumšpelēki mākoņi, uz 342 pretī traucas nākamais Tour de France uzvarētājs, kuram ķiverē iestiprināta galva pie kuras mirguļojošs lukturis, tamdēļ neredzu viņa seju – kā varēšu vēlāk atpazīt ir tas vai nav čempions? Aiz viņa māte, kuras sažmiegtā seja skaidri demonstrē viņas grūtības turēt līdzi čempionam. Pasmaidu. Dodos tālāk, aiz Krusta baznīcas mākoņi ir pašķīrušies apgaismojot baznīcu, interesanti, visur tumšs, tikai ne virs baznīcas – Dievs apgaismo savējos, jebšu tos, kuri pelnījuši. Starp visiem baznīca to pelnījusi visvairāk – tā tikai stāv un gaida.

De-ža-vū vai Deja Vu – tagad es zinu, kas tas ir, pie 356 man garām lēnā garā traucas meitene – tā pati zaļā soma, rūtotais krekls, tikai smaidu vairs neredzu un sarkanie mati kļuvuši tumši, pie vainas laikam vakars un tas, ka viņa brauc nevis pretī, bet garām. Turpat arī zīme „Jauna izjūtu kvalitāte”. Skaisti. Arī Dežavū ir garām, dodos vien tālāk. Krustoju Stāmerienas ielu, kur jauns ērzelis uzkāpis uz elektriskā zāles pļāvēja, agresīvi rausta kloķi mēģinot apliecināt savu varenību, diemžēl mazkalibra agregāts skaļu “esmu varens” pateikt nespēj, vien izdala varenu degvielas degšanas smaku.

Alfas pieturā bars nemierīgu cilvēku ar iepirkumu maisiņiem, visiem kā vienam sejā neapmierinātība un bažas. Kā tas nākas, ka cilvēks iepircies nevis smaida, bet rāda nomāktu seju? Iepērkoties mēs taču apmierinām savas vēlmes un vajadzības, nevis kļūstam neapmierinātāki? Kaut kas pasaulē ir ačgārni. Par to pārliecinos arī tur, kur nav numuri, bet pretī iestiepjas Ropažu 140, tieši zem Rīgas Pusvadītāju Aparātu Rūpnīcas „ALFA” gaismām viens sit otru, abi vēl maziņi. Sastingstu, domāju – pasaulē netaisnība, mēģinu saprast kā lai šķērso ielu paliekot dzīvam, jo atpakaļ tur, kur tas iespējams, ir gabals. Kamēr domāju un manevrējot izeju uz pirmās joslas, augšā esošais piemetas kājās un metas bēgt, skats bija baiss, otrs lec kājās un ķer pirmo rokās. Pie pieturas pirmais noķēris citu, otrais noķēris abus, visi smejas un soļo tālāk. Es muļķīgi stāvu uz joslas, man pīpina. Eju atpakaļ uz gājēju joslas. Dīvaini ačgārna pēkšņi kļuvusi pasaule. Mākoņi kļuvuši melni un velkas man priekšā. Šajā vietā viss tāds kļūst, Rīga nevis kļūst straujāka, bet ir pazaudējusi savu nesteidzīgumu – mašīnas traucas ātrāk, mopēdisti un citi, kas sisti, tieši tāpat, pat plakāts vēstī – „dzīve ir pārāk īsa…”. No Alfas līkločiem izgriežas sarkans vecs tautsvāģītis – tik vecs, ka savu vecumu demonstrē ar melnu mākoni un parkinsonam līdzīgo raustīšanos. Uz 333 Sporta Akadēmija kā uzrakstā tā ēkas sienās zaudējusi savu spozmi, bet Šmerļa ielas pagriezienā, kāds auto uzmanīgi nolicis savu izpūtēju tā, lai nemaisītu citiem. Te viss kļūst vēl ačgārnāks – mašīnas pārvēršas par acu pāriem, kuru forma liecina par to raksturu.

Tirzas ielas pieturas, mirkli vēlāk uz 375, soliņā sauļojas 5 saguruši jaunieši, meitenes skaisti uzliktā galva uz blakus esošā pleca, nekustīgās lūpas un visiem sadotās rokas – kam pašam ar sevi, kam ar blakussēdētāju, skaisti rāda ainu – arī jaunieši var. Pasmaidu par 398 daudzīvokļu balkona krāsojumu – viens nokrāsots melnās drēbēs, cits raibās, trešais tikai pelēkās un baltās, dzīvē viss ir tā sašķirots. 402b kāds atstājis vaļā durvis, aiz tām tiek pacietīgi mazgātas mitsubišī acis, blakus durvis arī vaļā, tur volvo tiek pārlietas asinis. Ceļš ved tālāk. Smieklīgi ir pie 414, tur kāda dārzniece sapinusies vadu pīšanā mīcās pa svaigi pļautu zālienu, divus soļus tālāk nākamais arhitekts, kurš jau visu zina, tikai nevar izstāstīt, savai mātei norāda uz pretī 403 esošo neglīto noliktavu, viņa nesaprot, tikai saka – pašļi daļše. Te ir arī vācu mēbeļu veikals, kurā spokojas – gaismas iedegās un pazūd, lai atkal iedegtos. Stāvu augstāk esošajai meitenei tas ir vienalga, viņa rausta uzacis.

Redzu Juglu, redzu Tallinu, mākoņi pēkšņi izklīduši un debesis ir kļuvušas tukšas. Juglā ir pavisam cita gaita, pie Silciema krusta mazie paši par sevi rūpējas un izklaidē, pie 430 pieturā sēž vairs tikai izmisušie, meitene – raksta izmisusi mīlestības īsziņas, kamēr neizmisušie stāv apkārt un skūpstās, plakāts vēstī „Neļauj rēķinam izjaukt tavas attiecības”. Jau redzams horizonts, kurā gaismojas laternas. Drošības pēc nolemju uzkāpt 434c esošajā tankā, kurā spieto mopēdisti. Atkal nobrīnos par avārijas pogu tualetē. Protams – kam viņa tur ir, tas ir skaidrs – avārijām, tankā viss notiek atbilstīgi priekšrakstiem un cilvēkiem, pat produktus tur silda, kā vēstī uzraksts, saskaņā ar pārtikas un veterinārajām prasībām. Tikai gribētos redzēt kas notiek, kad avārija tualetē? Vai skan fanfaras un aplausi, brauc ugunsdzēsēji, ko dara tankistes – nāk glābt? Uzpildu kafiju un nostājos pirms saīguša Šnepa, kurš kopš ministrēšanās laikiem tāpat vien vairs nesmaida.

Divi tuneļi un vairs nekādi numuru, vien Juglas krastmalā 1 slejošais monstrs, kas atgādina slēgta rakstura iestādi, kurā uzņemts zāģis ntais, kā Alkatrazs noraugās uz mani. Aiz tā vien tukšumīgs bezdibenis vietā, kur dienās atrodas Juglas ezers, par bezdibeņa malu liecina vien tālumā esošas gaismiņas. Pie Padambja makšķerē ģimene, kamēr vīrs sievai uz āķa stutē tārpu, nākamais kuģu kapteinis, brīvostas šefs vai tiltu inženieris pēta tilta balstu smiltis lielā aizrautībā. Nemanāmi dodos tam pāri.

Tam pāri trīs meitenes vēlas tikt pavestas, es jau labprāt tikai man nav auto… Labajā pusē slejas draudīga bērzu birze, tās galotnes svilpo, kamēr baltās ādas krāso melnas kaujas rievas. Nekad neesmu sapratis – kāpēc visi koki kā koki, bet bērzi balti? Drošā attālumā no meitenēm stāv pārītis ar tādu pašu vēlmi un ceļazīmi rokās, to saskatu tikai no metra – Sigulda. Skumīgi, nez kā to pamana autobraucēji, varbūt šie tikai pasmaida. Bērzu birze pārvēršas niedru laukā, kas aizsedz bezdibeņa Bērtuļu kaktu. Niedru lauka malā mētājas lapele, kuru atstājis kāds pavestais, kurš pavests līdz pat Alūksnei.

Nu jau redzu ceļa galu un pirmās zvaigznes pie debesīm, pa kuru laiku tās tur parādījušas nemaz nejautāju, bet devos gar augļu bodi, kur aiz sakārtotiem arbūziem un alkšņiem ir zaļā vienas pieturas aģentūra, kuru tur uzstādījusi kā vēstī reklāma „Sia Alksnis M”. Te beidzas Rīgas vara, tāpat kā ielas un ietves vairs nepārvalda zīles un kastaņi, te valda čiekuri un vecie liepziedi. Nolūzusi zīme ar ciparu skaitļiem gaida, kad tā atkal varēs kalpot perpendikulāri zemei. 452 Uz Berģu bodes durvīm svinīgi rakstīts zaļā rāmī „Brīvs no ĢMO”, nez no kā vēl tur ir brīvs?

Pie 455 uz 480 šķērsojumu neatļautā vietā veic melns suns, kuram pavadā resns onkulis džinsu jakā, smieklīgi, bet arī kultūras pils pietura vietā. Cik Latvijā ir to kultūras piļu? Kultūra knapi viena, bet pilis uz katra stūra. Uz stūra arī TipTop-s, tur viss kā parasti TipTop-ā, kāds pāris izdara izvēli par to, ko piekost pie maizes vakarā – Trako Āzi, Sarkano Medni, Brāli vai Māsu, vai Optimas līniju šķidrajā formā. Te arī beidzas Brīvībai numuri, tālāk Brīvība ir patiesi brīva.

Veicu pēdējos nogriežņus; gaisma pēkšņi ir izslēgta, un zvaigznes ir ieslēgtas. Pastaiga beidzās, prāts izvēdināts, nu jāsāk domāt. Nekad nebiju domājis, ka 13 kilometros nedomājot, bet tikai skatoties, ir iespējams iemācīties tik daudz.

Advertisements

2 komentāri on “Pavešana, pastaiga un skatīšanās.”

  1. Numuri un to asociācijas izklausās pēc laba atmiņas trenēšanas paņēmiena. Un ir vēl – vēl daudz ko teikt par Tavu pastaigu, bet aprobežošos ar vienu. Man prieks, ka Tu pastaigājies! 🙂

  2. Una saka:

    Episki. Man patika to lasīt. Tas, ka Tu tomēr domāji — par zvēraudzētavu, balonu kabatām, avārijas pogu, netaisnību un brīvību –, nepadara stāstījumu sliktāku.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s