Izglītība un Revolūcija: kritiskā domāšana un bērnu izvarošana. Pirmā daļa.

Pagājušas nu jau divas vētrainas un interesantas nedēļas skolotāja ādā, negulētas naktis, tūkstošiem (labi, pāris simti) apskribelētu lapeļu, mazajām uzvarām, lielām sakāvēm, nesaprotamu procesu un neizskaidrojamu mīklu. Lielākā no visām – kas īsti ir bērns? Jautājums, ar kuru sāku – kas ir labs skolotājs, pārgājis ir fāzē – kas īsti ir izglītība? Ko, kurš un kad, ar to īsti vēlas? Kam ir tiesības vēlēties? Sabiedrībai? Mīklas otrā pusē ir jautājums par bērnu – kas tas ir? Ko nozīmē bērnība? Pašam vien ir palikušās lauskas no „rožainās bērnības”, lauskas no tā visa, kas sakārtojušās sabiedrības un kultūras iekārtotos plauktiņos – vieta labajām atmiņām, vieta neveiksmēm, vieta nožēlai, vieta asarām, vieta nākotnes sapņiem un nevieta.

Divu nedēļu laikā esmu sapratis tikai vienu lietu – klase ir vieta, kurā es mēģinu mācīt to, ko pieprasa sabiedrības pasūtījums, vienlaikus tā ir vieta, kurā mācos es pats. Katra minūte, kas, pavadīta starp maniem mācāmajiem, ir kā mirklis tūkstoš skolotāju starpā. Nepietiek ar to, ka īsti nesaprotu – ko lai māca sociālajās zinībās, zinības, kas atbilstīgi valsts pasūtījumam būtu jāstāda pāri visam, jo to mērķis ir „Sekmēt skolēnu gatavību pieņemt un īstenot sociāli atbildīgus lēmumus personiskajā, profesionālajā un sabiedriskajā dzīvē demokrātiskā sabiedrībā.” (šeit, gan vietā piebilde – dotie instrumenti ir kā sarūsējuši kapļi debesskrāpju būvniecībai [tie īsti nekam neder]). Mērķis, kas pats par sevi pieprasa tūkstošiem paskaidrojumu – kas ir sociāli atbildīgs lēmums?, kas ir sabiedriskā dzīve?, kas ir sabiedrība, kas ir demokrātiska sabiedrība?, kā to var iemācīties 9 gados, ja to lielākoties cilvēki tūkstošiem gadu laikā nav spējuši apgūt? Domas aizplūst kur citur…

Bet ne par to šoreiz ir stāsts, stāsts ir par komunismu izglītībā un sabiedrībā, vēlamo komunismu dīvainā un sagrozītā realitātē, brīvību un to, ko tad īsti un kā ir jāmāca. Markss savulaik raksturojot komunistiskās sabiedrības augstāko fāzi, raksta, ka tā būs iespējama „pēc tam, kad būs izzudusi cilvēka verdziskā pakļautība darba dalīšanai; kad līdz ar to būs izzudis garīgā un fiziskā darba pretstats; kad darbs vairs nebūs tikai līdzeklis, lai dzīvotu, bet pats būs kļuvis par pirmo dzīves vajadzību; kad līdz ar indivīdu vispusīgu attīstību izaugs arī ražotājspēki un visi sabiedriskās bagātības avoti plūdīs pilnām straumēm”. Pēc šādiem kritērijiem mēs šodien dzīvojam komunisma augstākajā fāzē – skolu galvenais uzdevums ir saražot „vispusīgi attīstītus un darba tirgus izaicinājumiem gatavus jauniešus”, radošums un kritiskā domāšana ir būtisks kritērijs, kad 5. un 6.klasē bērni par saviem mērķiem dzīvē izvirza primāri izglītību, lai tūliņ iegūtu darbu, algu, motociklu un jaunu datoru. Ko citu īsti piedāvā šodienas sabiedrība? Kāpēc vispār ir jāmācās? Ko īsti dod bērniem 12 moku pilni gadi, pēc kuriem dažs labs ir traumēts, citam skaidrs, ka, no vietējā ciema netiks prom, kāds cits atkal pamanās iekļūt bezgalīgajā vāveres ritenī, no kura atelpas brīža nav?

Un protams, ik pa brīdim atskan gudras domas par nepieciešamību reformēt izglītību, pagriezt kuģi kādā dīvainā virzienā, aizvest visus uz laimes zemi. Skaidrs, ka sistēma, kurā līdz 30% ir brāķis, lielai daļai vispār nav nekādas sapratnes, + lielākā daļa, arī tie, kas „veiksmīgi” tikuši cauri, gadu vēlāk neatceras pat daļu no faktu un prasmju gūzmas, kas uzkrauta plecos, ir nestrādājoša, nefunkcionējoša. Skaidrs, ka nepieciešams to reformēt. Tomēr neskaidrais jautājums ir kā un kur? Vēl vairāk, vai ar reformu vien ir pietiekami? Mana liela autoritāte skološanas prasmē, kolēģis Iespējamā misijā Gatis nesen ar citu valstu kolēģiem ir sapratis, ko nozīmē „izcila klase”*, definējot 11 kritērijus, kuri tādu raksturo (tos visus iztirzāšu citreiz). Starp visiem tiem, ir atrodams kritērijs, uz kuru pārējie visi ir reducējami – klase spēj kritiski un radoši domāt. Nepietiek jau ar to, ka fizioloģiskā redukcionisma ietvaros domāšanas prasme tiek reducēta uz nervu signāliem, tādējādi šodien vispār nav skaidrs (un tas pat nav skolas programmā – kas tad īsti ir domāšana un ko nozīmē domāt?) nekas par domāšanu, tikai un vienīgi mīklaina ideja – mēs visi domājam. Analoģija tam, bija vērojama šonedēļ vēstures stundas, pēc tam, kad bērni bija radījuši dažādas idejas par to, kāpēc ir svarīgi skaitīt laiku un to cik tas ir nozīmīgi, nebija nevienas skaidras idejas par to, kas ir laiks. Ļoti līdzīgi bērniem funkcionē sabiedrības radītā klišeja par dzīvi – vajadzīgs darbs, ģimene, un tas ir arī viss… Tomēr, ko tad īsti nozīmē dzīvot? Dzīvot mūsdienu sabiedrībā? Vai dzīvei ir jākļūst par sabiedrības atražošanas pamatu? Uz šiem visiem jautājumiem, tiem, kas ir spējīgi kritiski domāt un vai domāt radoši būtu jābūt gatavām „savām” atbildēm un vienlaikus šīm „savām” atbildēm ir jābūt pietiekami universālām… Ar katru skolā pavadīto dienu es saprotu – es nespēju „domāt kritiski un radoši”, es nespēju ne „domāt kritiski”, ne ”domāt radoši”, vēl vairāk, es pat īsti nesaprotu, ko nozīmē „domāt”. Tā vietā ,šobrīd, izvēlot ne domāt, ne nedomāt, bet vadīt savu eksistenci…

Turpinājums sekos…

*http://gatisnarvaiss.wordpress.com/2011/09/15/ka-izveidot-savu-klasi-par-izcilu-klasi/

Advertisements

6 komentāri on “Izglītība un Revolūcija: kritiskā domāšana un bērnu izvarošana. Pirmā daļa.”

  1. Oskars saka:

    jebkuru procesu vadība (sākot no mācīšanās un beidzot ar eksistenci) 21. gadsimta publiskajā retorikā kļuvusi par tādu kā bezzobu mutē apviļātu klišeju. mēs runājam par nepieciešamību virzīt un mainīt lietu kustību, nodarboties ar pārmaiņu vadību un vēl visādām muļķībām, tā vietā laižot gar ausīm (un acīm) to, ka vesela publiskās izglītības sistēma nodarbojas ar mēķtiecīgu čakarēšanu (piedodiet par izteicienu). un čakarētas tiek visas izglītības procesā iesaistītās puses. skolēni, kas teju piespiedu kārtā tiek piegāzti pilni ar nekam nederīgu/nevajadzīgu faktu gūzmu, nesaprotot, kas un kā ar to viņiem būtu iesākams. un skolotāji, kuriem piespiedu kārtā tas viss ir jāiebaro viņu sūri grūti pavērtajās uztveres mutēs. jo skolotāja filtri, piedodiet – atvainojiet, ir tikai filtri. un arvien ir kliedzošas muļķības, kas piespiedu kārtā jāskalo tiem cauri, lai beigu galā uztapinātu sabiedrības pieprasījumam atbilstošu produktu.

    kamēr man gribētos ar viņiem (skolēniem) runāties tikai un vienīgi par un ap dzīvi.

    lai gan…

    es jau arī esmu tas sačakarētais bērns, kurš pilns sabiedrības pieprasījumam atbilstošu muļķību. tāpēc pēdējais laiks iztīrīt filtrus…

    un beigt čakarēt laiku.

    • ilze saka:

      arī es esmu tas sačakarētais bērns. tikai es vismaz cenšos atrast atbildes uz jautājumiem, ko nozīmē dzīvot mūsdienu sabiedrībā? ko nozīmē domāt? un tagad arī par to, ko nozīmē būt skolotājam? lielāka daļa jau par šiem jautājumiem vispār nedomā.

      par mūsu izglītības sistēmu – pāris gadus bija iespēja to bildi taisīt no augšas, tagad pārliecinos praksē, ka viss arī esot skolā ir tieši tāds kā mūsu sabiedrībā – pretrunīgs un man ne vienmēr man saprotams un pieņemams. katram skolēnam vajag skolotāju ar lielo S, bet sistēma neļauj tādiem skolotājiem strādāt un dzīvot mūsdienu, patērētāju sabiedrībā. mans lielais jautājums – kad tas viss beigsies un ar ko? atbildes – vēl meklēju un arī turpināšu meklēt. man tikai aizdomas, ka tas ir bezgalīgs process…

      ilze

      • edgars saka:

        ja mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir iespējams būt skolotājam ar lielo S., ir vēl iespējams būt vienkārši labam cilvēkam, ir iespējams būt sačakarētam līdz vīlītēm, ir iespējams uzdot jautājumus, tad noteikti ir iespējams arī dzīvot… 🙂

        katram individuāli tas noteikti beigsies (un es neesmu vizionārs, un man nav nepieciešama astrologa izglītībai, lai to pateiktu) labi!

        kā tas beigsies sabiedrībai? vai sabiedrība beigsies? vai tā var nobeigties? Markss rakstīja – ka valsts atmirs, nobeigsies pati no sevis… nekas tāds nenotiek… 🙂 nekas sabiedrībā nebeidzas… 🙂 kamēr vien ir cilvēks – paradoksālākais no visiem dzīvniekiem, tā kā tev ir taisnība vienā – tas ir bezgalīgs process, bet beigu galā – “When you’re chewing on life’s gristle, Don’t grumble, give a whistle, And this’ll help things turn out for the best…
        And…always look on the bright side of life…”

  2. Man nesen radās doma par to, vai ir saistība starp krustvārdu mīklu (arī prāta banku / gribi kļūt par miljonāru / lieliskais 5nieks u.c.) minētāju populāciju un to, cik daudz faktu jāiegaumē skolā. Vai viens no tiem veicina otru, vai nē? Kāpēc ekspertiem šķiet, ka ir svarīgi sarunāties “savā valodā”?

    Man galvā šaustās doma par to, vai izglītībai būtu jāseko sabiedrības pieprasījumam, vai arī mums ir vajadzīgs kāds vizionārs kā Stīvs Džobss, kurš ievieš revolucionāras lietas un iemāca tās cilvēkiem lietot.

    • edgars saka:

      saistība nav liela, faktu skaits, kas jāiegaumē skolā, visdrīzāk nekādīgi nekorelē ar gudru cilvēku skaitu vispārējā populācijā (skolu programma ir paplašinājusies pēdējo 10 gadu laikā, bet sabiedrības “gudrības” līmenis nepalielinās) + lielākoties polimati savas zināšanas iegūst pašmācības ceļā, piemēram, ārsti, kam raksturīga lielākoties augsta un vispusīga intelektuālā attīstība dažādos faktus un zināšanas citās jomās gūst pašmācībā (vispār jau to dara ikviens, kurš nevēlas būt vienkārši ignorants cilvēks). Par tiem ekspertiem un ekspertīzi, Latvijā nez kāpēc ikvienā jomā ir daudz un dažādi eksperti, tikai diemžēl ar ekspertiem vien nepietiek. Par to valodu – tas ir patiesībā svarīgi, jo jebkuru jomu ierobežo tas, kāda valoda tajā tiek lietota, tāpat kā “Latvijas valsti” ierboežo tas, ka tās valoda ir latviešu valoda…

      par to otro daļu – es teiktu, ka jā – jo izglītība pal ielam ir “zināšanu, prasmju un iespējas robežās attieksmju” kokteļa nodošana no paaaudzes paaudzē (un tā jau kopš izglītības rašānaš). Kā tapināt “vizionārus”? piedevām štancēt tos 12 gadus garā programmā, es nezinu, varbūt Liepnieka taktika – legalizēt marihuānu, bet nevis medicīniskos, bet izglītības nolūkos, varētu derēt, lai atraisītu “radošumu” un “vīzijas” vidusskolās…

      vispār būtu nepieciešams kaut kāds pasākums, kurā varētu domāt par to vai ir iespējams vispār cilvēku iemācīt būt par “Ričardu Brensonu” (Da Vinči, Džobsu, vai Eizenhaueru), kaut gan Tomas Neigels teiktu, ka ir kaut kas tāds kā “Būt viņiem”, tikai to saprast un iemācīt būtu pagrūtāk (neiespējami)…. 🙂

  3. Lasītāja saka:

    Man šķiet, vecais Ivans Iļjičs (kā viņu droši vien nepieklājas saukt, bet citādi man mēle nelokās) joprojām ir aktuāls. Ja vēl neesi iepazīstināts:
    http://www.preservenet.com/theory/Illich/Deschooling/intro.html


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s