Rakšanas metamorfoze.

[…]Between my finger and my thumb

The squat pen rests.

I’ll dig with it.

S. Heaney Digging/ Death of a Naturalist (1966)

Zemeslode jau pāris reizes paspējusi apgriezties ap savu asi, kopš aizsāku sevis metamorfozes tēmu; pērkons ir ducinājis gaisu, un saule cepinājusi zemi. Svētdienas rītā ierados Rožkalnos, kur mani jau sagaidīja pulciņš smaidīgu ceturtā iesaukuma kolēģu, kas tikko rīta miegu no acīm izslaucījuši gaidīja ko diena vēstīs. Diena vēstīja, ka ir jārok, t.i., bija nepieciešams izrakt celiņu ap statuju, kas skaisti slējās parciņā ap ūdens attīrīšanas iekārtām un karalisko akmens attīrīšanas strūklaku radīto ūdens čalu skaņu.

Rakšana kā metafora ir sen pazīstama, caur – kas rok bedri citam, tas pats tajā krīt, un dažnedažādām analoģijām. Īru Nobela prēmijas laureāta, dzejnieka Hīnija dzejoļu krājumā „Naturālista nāve” atrodams dzejolis „Rakšana”, kurā rakšana ir metafora rakstīšanai. Vēl viens var pašķirstīt Oldesa Hakslija „Brīnišķīgo jauno pasauli”, kurā rakšana ir domāšana – „Raka viņš savā dārzā – raka arī viņš pats savā prātā, darbīgi uzceldams savu domu substanci”.

Mēs rakām pa savam, mēs rakām ar mērķi. Rakšana mūsu gadījumā bija skološana – sevis skološana ar domu, kā skolot citus. Pirmais un būtiskākais procesā bija noņemt velēnu, kuru skaldījām katrs pa savam, viens šķēla lāpstas lieluma gabalus, cits ķerras pamatni nosedzošus. Kad velēna gabali bija nodabūti nost, zemeslodes virskārta atsegta, tikai tad bija redzams ko tā slēpj; vienviet nepieciešamību noņemt nost melnzemi, citviet akmeni. Tad talkā ņemts tika norvēģis, kurš prata ar majestātisku meistarību izlīdzināt zemes virskārtu, lai nodotu to tālākai apstrādei. Ak, bet cik daudz tika vests prom, lai atstātu vietu kam jaunam, cik sviedri lieti; ķerra pēc ķerras, vezums ar zemi, kas veidoja jaunu pauguru citviet. Tikai tad bija iespējams bērt virsū jaunu grants kārtu, izšķirot, līdzināt to, pēcāk grābt un pārgrābt to. Jaunajā taciņā iezīmējās grābekļa atstātās pēdas, laiks to pieblietēs un cerams tā paliks. Bet laikam ritot jaunā taciņa būs jāravē, lai neaizaug, gluži kā skolā gūtās zināšanas, tā iezīmē robežu starp ielikto un esošo, zināšanām un to plašumu, kurā ko iespējams rakts, guldīt un iestādīt. Laiks to nostādīs vietā – pārvietos, izmainīs, vējš pārnesīs granti, laiks nomainīs fonu, gluži kā Da Vinči to aprakstījis savās piezīmēs par laika fūriju. Bet viens paliks – ieguldītais darbs un pamats ieraktais, pamats kas rodams zemes dzīlēs, kas atstāts nākamībai… Tā mēs ceturtajā iesaukumā rakām.

Advertisements

One Comment on “Rakšanas metamorfoze.”

  1. Viesturs saka:

    Interesanta Tev lapa un interesanti Tavi teksti…


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s