Liberté, Égalité, Fraternité, ou la Mort

Ir pagājuši jau vairāki gadsimti kopš franču revolūcijas un tomēr nākas secināt, ka daudzās jomās „sūdu” joprojām ir vairāk nekā 5.gadā, vienlaikus solītā brīvība, vienlīdzība un brālība joprojām ir daudzu tāls sapnis, daudzu lielākais murgs, bet sabiedrības lielākajai daļai vispār nav saprašanas, par ko īsti iet runa, vai vienkārši neatliek laika esamības un jēgas jautājumu risināšanai.

Žans Žaks Ruso sava slavenākā darba „Du contrat social ou Principes du droit politique” 1.grāmatā raksta: „Cilvēks ir dzimis brīvs, bet visur ir iekalts važās” – frāze ko cilvēkiem tīk lietot vietā un nevietā, tomēr rindkopu tālāk viņš raksta: „sociālā kārtība ir svēta tiesība, kas ir pamats visām citām tiesībām”. Nepārprotami šeit ir vieta diskusijai, kas šodienas Latvijā ir sociālā kārtība? Vai mēs ejam Dieva vīra solīto Skandināvu modelēto ceļu, vai tomēr to, ko Latvijas ceļi jau ir nobruģējuši [ne]mērķtiecīgas politikas rezultātā uz Amerikas neo-libertāriešu Kapitoliju, vai austrumu sādžas virzienā? Pirmais paredz stingru un gana principiālu attieksmi pret vienlīdzību un nepieciešamību to nodrošināt, kamēr otrais Loka manierē sludina katra laimes kalēja atbildību un neiejaukšanos, bet trešais (?) labākajā gadījumā sekošanu fātumam vai sliktākajā vēl īsti nav skaidrs kas tas ir.

Viena no jomām, kur jau daudzu gadu garumā leģitīmi var un ir nepieciešams vaicāt – Quo vadis? ir izglītība. Tas ir, vaicāt ko īsti nozīmē „vienlīdzība” izglītības ietvaros un ko paredz „tiesības iegūt izglītību”? Nav jābūt pašnosauktam izglītības ekspertam, lai saprastu kā atšķiras izglītības sistēmas principi attiecībā uz vienlīdzību un tiesībām visos izglītības līmeņos, piemēram, Somijā un ASV, Ķīnā un Dānijā, u.t.t.. Tomēr kādi īsti ir principi Latvijā un kā tas strādā?

Pavisam nesen Satversmes tiesa pieņēma spriedumu attiecībā uz stipendiju piešķiršanas kārtību (lieta Nr.2010-57-03) ar kuru nolēma, ka stipendiju piešķiršana sociāli mazaizsargātām grupām ir pretrunā ar Satversmi. Šis ir viens no saskarsmes punktiem, kurā redzams, kā pašpasludinātie principi ir pretrunā ar „sabiedrisko līgumu”. Pilnajā sprieduma tekstā var lasīt :„Ministru kabinets pauž uzskatu, ka atšķirīgās attieksmes piemērošanai esot leģitīms mērķis, kā arī objektīvs un saprātīgs pamats. […] esot objektīva nepieciešamība nodrošināt augstākās izglītības pieejamību un finansiālo atbalstu pēc iespējas plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu finansiālajām iespējām.”. Šeit protams var vaicāt, kas ir „pēc iespējas plašāks personas loks”, tomēr to atliekot malā var risināt citu jautājumu, kas izpeld virspusē – Satversmes tiesa spriedumā norāda – „priekšnoteikumu personas iespējām pretendēt uz studēšanu valsts finansētā studiju vietā ir paredzējis nevis noteiktu studējošā vai reflektanta sociālo, mantisko vai ģimenes stāvokli, bet gan uz zināšanām balstītu konkurētspēju.” Uz zināšanām balstīta konkurētspēja, jeb akadēmiskā izcilība, protams, ir svarīga lieta, tomēr par „vienlīdzību” šeit varētu runāt vienīgi neo-libertārisma kontekstā, vēl vairāk analoģiska principa aplicēšana citās jomās šķistu drīzāk izvirtība kā vienlīdzība, piemēram, regresīva nodokļu sistēma, u.tml..

Šeit būtu svarīgi aplūkot, kā tad īsti tiek „piemērota atšķirīga attieksme” un „nodrošināta izglītības pieejamība” plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu finansiālām (un vienlīdzības gadījumā no citām) iespējām. Izglītības un zinātnes ministrijas būtiskāko paveikto darbu sarakstā 2010.gadā ir skaidri rakstīts, ka visi trīs mērķi – izmaksu efektivitātes paaugstināšana vispārējā un profesionālā izglītībā, vienlaikus ar kvalitātes un pieejamības nodrošināšanu; eksportspējas paaugstināšana augstākajā izglītībā un zinātnē; nacionālo vērtību stiprināšana un popularizēšana – ir sasniegti. Kā galvenie darbi vispārējās izglītības ietvaros minēti – principa „nauda seko skolēnam” pilnveide, ESF līdzekļu izmantošana dabaszinātņu kabinetu pilnveidei, jaunu programmu izstrāde grozījumu izstrāde, kas paredz paaugstināt prasības pamata un vispārējās vidējās izglītības ieguvei, un 3 ģimnāziju iekļūšana valsts ģimnāziju pulciņā. Par kvalitāti šoreiz nav runa, vēl vairāk „apliecinājums Latvijas izglītības kvalitātei, skolēnu zināšanām un pedagogu darbam ir sasniegtie augstie rezultāti starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs. 2009./2010.mācību gadā mūsu jaunieši ar izciliem panākumiem piedalījās septiņās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs, kopumā iegūstot četras sudraba medaļas un desmit bronzas medaļas.” Jājautā ir par izglītības pieejamību, un cerams, ka pirmie trīs paveiktie darbi to ietekmēs pozitīvi, kamēr problemātiska attiecībā uz pieejamību un vienlīdzību ir tieši pēdējie divi. Var pat atlikt malā jautājumu cik īsti vienlīdzīgi pieejama ir izglītība, ja valsts finansējums grāmatu iegādei pagājušajā mācību gadā bija tikai 69 santīmi.

Gana dramatiskas tendences pieejamības un kvalitātes attiecībās Latvijas vispārējā izglītībā iezīmē 2010.gadā veiktais pētījums „Ko skolēni zina un prot – kompetence lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs”, t.i., Latvijas tendences OECD starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas ietvaros. Intuitīvo nojausmu apstiprina arī pētījums – atšķirības pastāv gan ģeogrāfiskā griezumā, t.i., rezultāti Rīgā ir labāki nekā citās pilsētās un laukos, gan skolu tipu ziņā – ģimnāzijās ir augstāki nekā vidusskolās un pamatskolās. Tomēr skumīgs ir fakts, ka plaisa aizvien palielinās, jo Rīgas skolēnu lasītprasme salīdzinot ar 2006.gada pētījumu ir pieaugusi vairāk kā citās pilsētās, kamēr laukos tā pat ir samazinājusies (150.lpp.). Līdzīgas sakarības novērojamas attiecībā uz matemātikas un dabaszinātņu kompetencēm. Vienlaikus pētījums uzrāda, ka ideja par matemātikas un dabaszinātņu ekselenci ir pagaistošs sapnis, jo skolēnu skaits ar augstu kompetenci šajās jomās Latvijā par spīti investīcijām kabinetos ir sarucis, salīdzinot ar iepriekšējo pētījumu 2006.gadā un vēl vairāk kā 2003.gadā(152.lpp.). Vēl vairāk nevienlīdzību apstiprina rādītāji skolēna ģimenes sociāli ekonomiskā statusa indeksa kontekstā; Latvijā konstatēta ievērojama SES indeksa vidējās vērtības atšķirības, salīdzinot lauku un pilsētu skolu skolēnus, kas norāda uz lauku skolēnu būtiski nelabvēlīgāko sociāli ekonomisko statusu (153.lpp.). Vienlaikus ģimnāziju skolēnu ģimenes bija ar visaugstāko sociāli ekonomisko un kultūras statusa indeksu, kas itkā apstiprinot pieņēmumu, ka vecāki no sociāli ekonomiski labāk nodrošinātām ģimenēm cenšas sūtīt bērnus prestižākās skolās, vai arī drīzāk, ka prestižākas skolas nav visiem bērniem vienlīdz pieejamas. Turklāt, svarīgi ir pieminēt, ka vidēji OECD valstu grupā vidēji tikai 9,9% skolēnu mācījās lauku skolās, bet Latvijā šādu skolēnu bija 32,3%, kas nozīmēja, ka Latvijā salīdzinoši lielāks skolēnu skaits bija nelabvēlīgākā situācijā.

Ņemot vērā minēto, var vienīgi retoriski vaicāt – kā īsti tiek „piemērota atšķirīga attieksme” un „nodrošināta izglītības pieejamība” plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu sociāli ekonomiskās situācijas? Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana izglītībā ir priekšnosacījums pozitīvas uz zināšanām balstītas konkurences nodrošināšanai, citādi savā starpā konkurē vien priviliģētāki bērni, un tāpat tas ir priekšnosacījums valsts attīstībai. Ruso darbā „Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes” par nevienlīdzības un atšķirību cēloņiem kā galvenos min tieši izglītību – „Patiesībā, ir vieglāk ieraudzīt, ka daudzās atšķirības starp cilvēkiem ir tikai ieradumu un dažādo dzīves formu, kas pieņemtas dzīvei sabiedrībā, noteiktas. Tādējādi robusta vai delikāta ķermeņa konstitūcija un tai piemītošais spēks vai vājums, biežāk ir stingras vai izlaistas audzināšanas rezultāts, kā jautājums par sākotnējiem ķermeņa dotumiem. Ekvivalenti ir ar prāta spējām; izglītība ne tikai nosaka atšķirības starp tiem, kas kultivē prātu un kas nē, bet pat palielina šo atšķirību proporcionāli, līdzīgi kā attālums starp milzi un liliputu uz viena ceļa palielinās ar katru soli proporcionāli.” Pēc trīs gadiem, kad atkal tiks mērīti prasmes rādītāji, atliek vien cerētu uz situācijas uzlabošanos valsts sistemātiskas iejaukšanās nevienlīdzības mazināšanai rezultātā, citādi pār paliek vien ticība, ka liliputi būs iemācījušies lēkt milzu soļiem…

Advertisements

One Comment on “Liberté, Égalité, Fraternité, ou la Mort”

  1. […] Raksts pārpublicēts no http://www.postcoitum.wordpress.com Edgara Bajaruna bloga [Raksta oriģināls] […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s