De recta ratione audiendi

Šodien pamodos ar visnotaļ kņudošām sajūtām. Patīkami. Patīkami ir no rīta sēdēt Tarvo salas klintī un lasīt Platona „Valsti”. Patīkami ir pavadīt nakti draudzīgās sarunās. Patīkami ir saulainas dienas rītā basām kājām skriet pa rasainu zāli. Patīkami ir tuva cilvēka apskāvieni un smiekli. Tas viss ir patīkami un ne tikai tas. Tomēr kas var būt patīkams manā šā rīta kņudēšanā?

Un te nākas secināt, ka sajūtas visai grūti padodas aprakstīšanai, tās var verbalizēt dzejā un cerēt, ka kāds spēs uztvert īsto noti, vai vismaz nojaust konkrētās sajūtas zīmīgumu, uztaustīt to un tās atduršanās punktus. Bet šāda izteiksme šodien paģērē aizvien lielākas pūles gadsimtā, kurā cilvēki vairās just un tikt sajusti.

Par spīti grūtībām un zināmam „kokteiļa” raksturam, kurā iejaucas bailes, trīsas, prieks, lepnums, smaids, interese, satraukums, neziņa, ziņkārība, drosme, skepse, nolemtība, laime, kņudoņa, kas pārņēmusi mani kopš vakardienas Iespējamās misijas 4.iesaukuma „atrādīšanas”, var tikt raksturota ar klipu no Dienvidu parka. (http://www.southparkstudios.com/clips/165707/whos-teacher-now). Un tā nav tikai virspusēja pasmiešanās, tie, kas ir redzējuši šo Dienvidu parka sēriju, no vienas puses atminas smalko veidu, kā tiek parodētas pazīstamākās filmas par izglītību (piemēram – Stand and Deliver, 1988; Dangerous Minds, 1995; Lean on me, 1989; Mr. Holland’s Opus, 1995; To Sir with Love, 1967; The Miracle Worker, 1962; sarakstu varētu turpināt…), bet no otras puses, zem svītras izskan jautājums – ko nozīmē mācīties, mācīt, kas ir izglītība, kas ir skolotājs? Jautājumi, kas aktualitāti nav zaudējuši gadsimtu gaitā, jautājumi, kam vakar pastarpināti pievērsās diskusijās Iespējamās misijas gada noslēgumā un 4.iesaukuma prezentēšanā. Tajās izskanēja daudz un dažādas idejas, viedokļi, redzējumi, sajūtas, bet viena no spēcīgām bija par to, ka „izglītībā neeksistē sudraba lode”. Metafora, kas iespiedusies man prāta rosina pārdomāt notiekošo. Starp izteikumiem skanēja arī tādi apzīmējumi kā „produkts”, „pieprasījums”, „ražotne”, „kapitāls”, „investīcijas”; apzīmējumi, kas paši par sevi zināmā mērā ir noveduši (pēc dažu labu izglītības kritiķu domām) pie nepieciešamības mainīt izglītības paradigmas, to ko dažs labs dēvē par „apgaismības projekta izgāšanos” (Sers Kens Robinsons, skatīt runu TED – „Changing education paradigms”).

Un tomēr, būšu nepopulārs sakot, ka „apgaismības projekts” nekad nav izgāzies, jo kā var izgāzties tas, kas nekad nav „iegāzts”? Gadsimtu gaitā un jo īpaši pēc industriālās revolūcijas un līdzīgām zemes kaitēm, cilvēki ir centušies „bērnu vešanas” mākslu zinātniskot, rūpnieciskot, institucionalizēt, klasificēt, utilizēt, u.t.t.. Visa šī procesa ietvaros, ir zudis daudz no pašiem pamatiem – no tā kas ir būtisks, līdzīgi kā zemenei atņemot tās smaržu un garšu, zūd tās būtība. Un paralēli tam daži nemitīgi ir centušies atgādināt par tās saknēm un nozīmīgumu. Tas nav tikai „apgaismības projekts”, kas mēģina to darīt, var lasīt veselu virkni, kas klusībā cenšas norādīt uz to, kas varētu būt būtisks.

Spilgts piemērs tam būtu Plūtarhs, kas daudz aprakstījis ir izglītības procesu, skolotāja – skolnieka attiecības, un tam fonā Romā notiekošā izglītības sistematizāciju pēc 3. gadsimta  pirms mūsu ēras, līdz pat pirmā gadsimta vidum mūsējā. Starp daudzajām esejām, zīmīgs šķiet atgādinājums darbā De recta ratione audiendi , ko tieši no varētu tulkot kā „Par lekciju klausīšanos”, tomēr metaforiski precīzāk būt „Par sadzirdēšanu”. Eseja, kuru Plūtarhs velta Nikanderam, lielā mērā stāsta par dzirdes un sadzirdēšanas attiecībām un to nozīmīgumu izglītības procesā. Tomēr, manuprāt, būtiskākais atskan esejas sākumā un kopsavilkumā. Pirmais ir ideja par izglītības būtību – „personas pie pilna prāta ,no bērna par pieaugušo kļūstot, neatmet dzīves vadīšanu, bet maina vadītāju, jo apmaksātas personas vai verga vietā stājas dievišķais gids un dzīves vadītājs – saprāts, kura sekotāji vienīgi var tikt pienācīgi uzskatīti par brīviem. Tikai viņi vieni ir apguvuši vēlēties to, kas tiem nepieciešams – dzīvot tā kā vēlās” (Plut. De Recta 1). Ideja, kas spilgti ieskanas „apgaismības projektā” – spēja pašam sevi vadīt. Un protams, rodas jautājums – kā to panākt? Tam ievirzi Plūtarhs sniedz esejas beigās – „Prāts neprasa piepildīšanu kā trauks, bet drīzāk kā malkai, tam nepieciešama vien dzirkstele, kas radītu tajā impulsu domāt pastāvīgi un saskaņā ar tās vēlmi izzināt patiesību, lai degtu mūžīgi.” (Plut. De Recta 18). Doma, kas paviršam vērotājam var šķist vien metaforiska, tomēr būtiskais, kas caurvij šo ideju ir norāde uz prāta neaprobežojamību – prāts nav trauks. Trauks savukārt ir ierobežots laikā un telpā, kamēr liesma nav – tā atkarīga vien no malkas pašas, un malka nenozīmē – pasūtījumu, produktu, vai kādu ārēju apsvērumu, bet gan katra bērna paša attieksmes un vērtību summu. Ar apbrīnojamu precizitāti pirms diviem tūkstošiem gadu ir pateikts tas, ko šobrīd vajadzētu meklēt…

Vai man izdosies? Godīgi sakot – nezinu, bet esmu apsolījies censties… svarīga ir šodienas sajūta – misija ir iespējama.

Advertisements

2 komentāri on “De recta ratione audiendi”

  1. Oskars saka:

    muļķīgākais, ko pie šī visa varētu pateikt, ir tas, ka “viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”. bet es nekad neesmu kautrējies nonākt muļķa lomā. tāpēc saku, ko domāju.

    nevis forma, bet impulss. tas man šķiet svarīgākais izglītībā. ne tik daudz pati prasme vai zināšana, cik daudz vēlme un iespēja zināt. un vēl jau māka zināt. jo, lai saprastu, ko tu nezini, tev ir vajadzīga sapratne par to, kā uzzināt to, ko tu nezini.

    • edgars saka:

      attiecībā uz formu vs impulsu tam varētu piekrist pilnībā, problēma ir tā, ka jau kopš “materiālisma” ieviešanās par impulsu domā aizvien mazāk via neprecīzāk, pluss vienmēr ir vieglāk nodrošināt “formu”, nekā pašu impulsu.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s