L’évasion de Jacques Bernis

Mana sirds, kurā deg mana vasara, īsā, karstā, grūtsirdīgā, pārlaimīgā: kā vēlas mana sirds vasara tava dzestruma!

Tā runāja Zaratustra[i]

Šie ir Nīčes vārdi, kuru tik ļoti mīlēja Žaks Bernī stāsta „Dienvidu kurjers” protagonists. Cik ļoti Bernī mīlēja un kas īsti ir mīlestība? Atliekot šo jautājumu risinājumu uz vēlāku laiku; Nīčes Zaratustra turpina – „Patiesi, augstumos man nācās lidot, lai  atkal atrastu prieka avotu! […] Un jāiemācās man vēl pieticīgāk tuvoties tev [prieka avotam]: pārāk strauji tev pretim sitas mana sirds.”[ii]. Arī Bernī lidoja augstumos un meklēja prieka avotu, līdz tam šķita, ka tādu ir radis – „…Esmu atradis avotu. Tieši viņa man bija vajadzīga, lai es atpūstos pēc ceļa. […] Esmu viņu atkal atradis, kā atrod parādību jēgu, un es soļoju viņai līdzās pa pasauli, kuras būtība man beidzot atklāta…”[iii]

No jau uzrakstītā top skaidrs, ka runa varētu būt par mīlestību. Un tomēr, šajā Ekziperī 1929.gadā izdotajā stāstā ir kas vairāk un dziļāk, kā atklājas neapbruņotai acij, un vienlaikus, ņemot vērā to, ka šis ir Ekziperī agrīns darbs, tajā atklājas vairāk kā citos. Un pietiekami cieši lūkojoties, atklājas tajā ne tikai jau minētā Ekziperī izveidotā Bernī saspēle ar Nīčes Zaratustru[iv]. Tieši tāpēc es izmantošu brīvību, lai tā vietā, kā rakstītu tikai par pašu grāmatu „Dienvidu kurjers” – stikla zārku, kurā Ekziperī gulda Bernī, mēģinātu piedāvāt autobiogrāfisku stāstījumu par Bernī dzīvi. Šāda pieeja ļaus radīt stāstu, kurš ,cerams, tiem, kas „Dienvidu kurjeru” jau lasījuši, liks notraukt grāmatu plauktam putekļus, lai darītu to vēlreiz, un tiem, kas šaubās, – to darīt.

Atmiņas par Žaku Bernī dzimst pēc 1900.gada 29.jūnija Lionā, kad kopā ar Ekziperī tie vadīja vasaras  vērojot ķirzakas, „ko sauca par čūskām, jau toreiz aizrāvušies ar domām par bēgšanu[v]. Šīs ir tās vasaras, kuras iemīl Bernī – „bagāta, pārpilna, dāsna lauku vasara.[vi]. Tajās tiem „patika iztēloties, ka atrodas uz mazas, apdraudētas saliņas starp diviem baismīgiem okeāniem, starp pagātni un nākotni[vii]. Vasaras, kuras tie pavadīja ziemeļos no Lionās mazā kalnu pilsētiņā de Saint Maurice de Rémens. Skola tiem pārāk labi nepadevās, tomēr Pirmā Pasaules kara gadi, kas pavadīti tika mariānistu skolā – Villa Saint-Jean Šveicē, kurā starp visu tika apgūts ievads filozofijā, lasīta daudz literatūra un rakstīti pirmie dzejoļi, bija iespiedušies dziļi atmiņā. Vietā, kurā gan Ekziperī, gan Bernī vēlējās atgriezties, ko arī darīja pirmā atvaļinājuma laikā. Ekziperī par šo ceļojumu raksta: „Bernī, es ar skumjām atceros, kā mēs toreiz gājām paciemoties savā bērnībā[viii].

Atgriešanās skolā noritēja tad, kad viņi bija kļuvuši spēcīgi un bija „cīnījušies, cietuši, [..] izbraukājuši bezgala plašas zemes, mīlējuši dažas sievietes, reizēm spēlējuši „ciparu vai ģerboni” ar nāvi, vienkārši lai izgaisinātu bērnu dienu bailes no soda darbiem un atstāšanu pēc stundām…[ix]. Šis rūdījums nenāca tiem viegli, jo skolā iegūtais nedeva pamatu iekļūšanai kādā no grandes écoles. Kas bija iemesls viņu iesaukšanai armijā 1921.gadā; arī armijā tiem neveicās, jo tika atteikta atļauja pievienoties gaisa spēkiem un nācās ar zināmu viltību un gudru izveicību iegūt ilgi kārotos „spārnus”. Strasbūrā divos gados piedzīvotais bija trauksmains gaisā pavadīts laiks, ko Ekziperī apraksta savā pirmajā žurnāla Le Navire d’Argent publikācijā „Aviators[x] 1926.gadā. Šis tad ir stāsts, kurā tolaik vēl tikai Parīze iepazīst Žaku Bernī.

Tomēr ne Ekziperī, ne Bernī publikāciju nesagaidīja Parīzē, naudas trūkuma dēļ tiem vajadzēja darbu un viņi devās uz Džubī ragu, lai strādātu franču aviokompānijā Compagnie Latécoère. Kamēr Ekziperī pēc Tulūzas-Dakāras maršruta apgūšanas tika iecelts par Džubī raga uzpildes bāzes vadītāju, tikmēr Bernī vadāja pastu šajā maršrutā. Dzīve Džubī ragā nebija viegla; viņi dzīvoja „cieši vienkopus, aci pret aci ar visierobežotāko priekšstatu par sevi” un bija „mauru un paši savā gūstā[xi].

Par spīti grūtībām tie dalījās stāstos un pārdzīvojumos, līdz brīdim, kad kārtējais Bernī lidojums Tulūza-Dakāra beidzas liktenīgi, austrumos no Timerisa raga. Bernī gaisa nekrologā Ekziperī raksta: “Mans biedri… Tad šeit ir dārgumi, ko tu meklēji! Uz smilšu kāpas ar sakrustotām rokām, ar tumšzilajam līcim un zvaigžņu ciematiem pievērstu seju… Manas draudzības tīmekļa pavediens nespēja tevi noturēt: uz Venēru vairs nevarēja paļauties, vajadzēja aizmigt.”[xii] Atlikušos mēnešus Džubī ragā Ekziperī savā vientulībā rakstīja atmiņas par Bernī, kuras, pēc atgriešanās 1928.gadā Parīzē, gadu vēlāk tiek publicētas grāmatā „Dienvidu kurjers”.

Dienvidu kurjers” – Ekziperī stāstījums par draudzību un atmiņas par Bernī ir kas vairāk, kā tikai varonīgs stāsts un skaists apraksts par pasta lidmašīnas pilotu un viņa pēdējo lidojumu, patiesība šim motīvam stāstā ir tikai perifēra loma. Stāstā centrālo lomu vārda tieša un pārnestā nozīmē ieņem cits motīvs – mīlestība. Tomēr tas nav nesavtīgs mīlas stāsts, bet gan cīņa starp brīvību un mīlestību, būšanu gaisa nomadam vai mīlestības ostā noenkurotam pamestam tvaikonim. Eksistenciālā cīņa, kas pavada ikvienu dvēseli viltus dilemmā – visa plašā pasaule vai viena maza sirds? Stāstu par Bernī un Ženevjevas attiecībām Ekziperī palīdz stāstīt paša pieredze – kaislīgā mīlestība Parīzē pēc atgriešanās no armijas, mīlestība pret skaisto un bagāto Luīzu de Vilmorīnu. Ekziperī jutekliskā mīlestība beidzas, kad Luīze viņam atsaka, atsaka viņu nepārvaramo atšķirību dēļ. Arī Bernī stāsts par mīlestību pret Ženevjevu, ir tikai stāsts par Bernī iekšējo cīņu. Bernī vēlas mīlēt un atrast savu avotu, tomēr mīlēt cilvēku nenozīmē mīlēt atmiņas un Bernī paliek „burvis, kurš ar drebošu lazdas zaru rokā staigā pa pasauli meklēdams apslēptus dārgumus[xiii].

Bernī meklētais dārgums ir atbilde uz jautājumu – kā piepildīt šo fantāziju par Ženevjevu, kā ikviens, kurš izjūt sapņos ķermeniskās iekāres saldumu, kas mijas ar rūgto garšu, ko rada kaut viena rokas stiepiena liels attālums; „tik nežēlīga bija viņa vientulība, ka šī meitene viņam bija vajadzīga[xiv]. Bet, kad Bernī radās iespēja piepildīt šo ilgi loloto sapni, viņš viļas, jo sapņot ir viens, bet „dzīvot, bez šaubām, ir kas cits[xv]. Bernī ir gaisa nomads, „pazudušais dēls[xvi], tomēr šis „pazudušais dēls” nav tas, ko Latvijā labi pazīst ar Blaumaņa vājās dabas Krustiņu vai caur Lūkasa evaņģēliju, kuri pazūd, lai atgrieztos, bet gan Anrē Žida[xvii] pazudušais dēls, kurš atgriežas, lai pazustu. Žids par „Dienvidu kurjeru” un Bernī 1931.gadā, Ekziperī „Nakts lidojuma” ievadā raksta – „Es mīlu pirmo St.-Eksiperī grāmatu, […] Viņš [Bernī] bija tik ļoti pakļauts jūtām – ai, mēs jutām, cik viņš ir cilvēcīgs, ievainojams.[xviii].

Ženevjeva mīlēja Bernī, un viņš mīlēja viņu; bet atbilde uz Ženevjevas jautājumu – „Pazudušais dēls, pastāstiet man par tuksnesi… kad atgriezīsieties pie mums pavisam?[xix] – nesekoja, jo būdami viens otram blakus tie „meklēja kaut ko atmiņās. […] lai satvertu iedomu tēlu[xx]. Viņu mīlestība bija pasaka, kurai nebija lemts piepildīties; Bernī vēlāk Ekziperī par piedzīvoto stāsta: “es mēģināju Ženevjevu ievilkt savā pasaulē. Viss, ko viņai radīju, kļuva pelēks, zaudēja spožumu. […] es varēju viņai tuvoties, pieskarties: mūs nešķīra telpa. Bija kaut kas vairāk. Nevaru tev pateikt, kas, – varbūt gadu tūkstoši. Cilvēks ir tik tālu no otra dzīves.[xxi].

Sabrucis Bernī meklēja mierinājumu Parīzes ielās, sastapdams Ekziperī Zaratustru, kas viņam vēstīja – „Cietumnieki, saprotiet mani! Es jūs atbrīvoju no jūsu zinātnes, no jūsu formulām, likumiem no gara verdzības, no determinisma, kas ir vēl nežēlīgāks nekā liktenis. […] Jūs protat noteikt spīdekļu gaitu, ak laboratorijās mācītā paaudze, bet jūs vairs nepazīstat zvaigzni! […] Jūs esat atklājuši visu līdz pat likumiem, kas vada cilvēku mīlestību, bet pati mīlestība paslīd secen jūsu zīmēm…[xxii]. Tomēr Zaratustra bija nācis nepareizā laikā, kā Nīčem toreiz un šodien. Un Bernī mierinājumu centās rast ķermeniskā baudā, „kas dažus īsus mirkļus bija vēcinājusi viņā spārnus: neprātīgais putns, kas savēcina spārnus un mirst[xxiii]. Tomēr arī bauda beidzas, un paliek vien vientulība un skumjas, tāpēc Bernī lūdza Ekziperī – „Ļauj man doties ceļā.[xxiv]

Viss bija beidzies; viņš nekad vairs neatgriezīsies.[xxv]

Post Scriptum. Šis stāsts ir priekšvēstnesis tam, ko vēlāk dēvē par eksistenciālismu; viens var atrast ļoti daudz, pat konstrukciju ziņā līdzīgu stāstu, ko vēlāk Sartrs apraksta „Nelabumā” (Rokantēna nomada dzīve, klimšana pa ielām un mīlestība pret Anniju). Un ne velti, jo kā Sartram, tā arī Ekziperī stāstu pamatā ir Nīčes un Ekziperī drauga Žida (un protams daudzu citu) daiļrade, bet visvairāk no visa – personīgā pieredze un pasaules uzskats. Turklāt par „Dienvidu kurjera” stāsta daudzšķeltņainību un burvību liecina tas, ka par spīti latviskajā tulkojumā nozagtajai stāsta pēdējai 3.daļas 8.nodaļai[xxvi] (un vienmēr šķiet, ka pēdējā nodaļa ir beigas – tātad svarīgākais, kas šeit tā nav) mēs joprojām to lasām…


[i] Nīče F. Tā runāja Zaratustra, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 102.lpp.

[ii] Turpat.

[iii] Sent-Ekziperī A., de Dienvidu kurjers, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 42.lpp.

[iv] Šajā stāstā ir atrodamas vairākas norādes uz Nīči – izspēlētā avota un tā ietekmē notiekošā Bernī transformācija, atgriešanās skolā, kurā nīstais Nīče skolotājiem kļuvis par mīļo, kā arī izmainīts citāts no Zaratustras, šīs Ekziperī alegoriski izspēlētās tēmas ir vienas no centrālajām Nīčes daudzslāņainajā darbā.

[v] Sent-Ekziperī A., de Dienvidu kurjers, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 120.lpp.

[vi] Turpat.

[vii] Turpat.

[viii] Turpat, 19.lpp.

[ix] Turpat, 20.lpp.

[x] Sent-Exupery A., de L’Aviateur Paris:  Le Navire d’Argent, n° 11, 1926-04, pp 278-287

[xi] Sent-Ekziperī A., de Dienvidu kurjers, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 7.lpp.

[xii] Turpat, 151.-152.lpp.

[xiii] Turpat, 36.lpp.

[xiv] Turpat, 97.lpp.

[xv] Tuprat, 65.lpp.

[xvi] Turpat, 44. Un 46.lpp.

[xvii] Adnrē Žida daiļrade, lai arī ne pilnība, ir pazīstama Latvijā, 1929.gadā Rozes tulkotos viņa dzejas fragmentus publicē presē, 1907.gadā publicētais darbs „Le retour de l’enfant prodigue” tiek tulkots un stāstīts Latvijas radio jau 1935.gadā, bet nekad netiek publicēts. Mūsdienās plašāk pazīstams ar citiem tulkotajiem darbiem – „Naudas viltotājs”, „Pastorālā simfonija”, Sievu skola: Roberts, Ženevjeva”.

[xviii] St.-Eksiperi A., de Nakts lidojums, Stoholma: Parnass, 1950. 7.lpp.

[xix] Sent-Ekziperī A., de Dienvidu kurjers, Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 44.lpp.

[xx] Turpat, 131.lpp.

[xxi] Turpat, 133.lpp.

[xxii] Turpat, 90.lpp.

[xxiii] Turpat, 100.lpp.

[xxiv] Turpat, 133.lpp.

[xxv] Turpat, 132.lpp.

[xxvi] Stāsta oriģinālajā versijā 3.daļā ir 8 nodaļas, kamēr latviskā versija beidzas ar septīto.

 

Advertisements


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s