Grāmatu lasīšana [Epilogs]

Šo ierakstu par pāris metodoloģiskām piezīmēm vēlējos veidot jau vakar vakarā, bet diemžēl pēc ļoti gara eksāmena un īsas pasēdēšanas vienīgais uz ko biju spējīgs ir noskatīties pirmās piecpadsmit minūtes no „Cilvēka centipīds” pirms nolūztu.

Tā nu ir sanācies, ka man ir iespēja, kā jebkuram, lasīt grāmatas un šo un to par tām sarakstīt, bet man vienīgajam ir iespēja ierakstus atstāt šeit :). Gan lasīšana, gan rakstīšana pati par sevi atsevišķi ir jaukas lietas, tāpat arī kopā. Tomēr šeit pastāv vairākas iespējas un varianti, ko vēlos apskatīt pirms sākuma, tāpēc ir nepieciešams apdomāt pāris metodoloģiskos jautājumus. Pirmkārt jau – kā lasīt? Šeit varianti ir daudz un dažādi – pa diagonāli, starp rindiņām, no aizmugures, kopsavilkumus, no vāka līdz vākam, u.tml.. Vienlaikus, lai arī šis ir būtisks jautājums, tas tomēr paliek aizkulisēs, un tāpēc būtiskāks ir otrs – kā par izlasīto rakstīt?

Pastāv dažādi nosaukumi tekstiem, kuri aplūko citus tekstus, piemēram – apskats, recenzija, kritika, kopsavilkums, pārdomas, eseja, enciklopēdisks ieraksts, u.tml.. Tos visus varētu uzlikt uz līknes, kuras vienā galā atrastos teksts, kas pats ir daudz biezāks par apskatāmo darbu un kura autors tam veltījis visu dzīvi vai vismaz neskaitāmus universitātes studiju gadus („Gara darbs”). Otrā līknes galā atrastos tas, ko ērtības labad dēvēšu par „apskatu” (līknes sākuma punkts).

Līknes ilustrācija:

„Apskatu” raksturo tas, ka tajā ietverts teksta nosaukums, autors (un varbūt 1-3 teikumi par autoru), kā arī darba izdošanas laiks. Bez tā sākas interesantākā „apskata” daļa – viens liels vai mazs citāts, kas lasītājam palicis atmiņā vai aizgūts no „gadsimtu labākais citāts”, un „pats apskats”. „Pats apskats” savukārt ietver tekstā atrodamo galveno (vai tikai viena) varoņa vārdu un labākajā gadījumā nodarbošanos. Piemērs: Šajā darbā X galvenais varonis ir Y, kurš strādā (nodarbojas ar)  Z. Tāpat „pats apskats” var ietvert teksta naratīva vai sižeta kopsavilkumu dažos teikumos. Piemērs: Stāstā Y cīnās ar Q n gadu garumā un fonā paliek attiecības ar Z, kā arī viņa(s) p*n vārdā C,C2,C3, C*n… . Lai „pats apskats” būtu pilnīgs tas noteikti arī ietver slavinājumu (vai vairākus), kas atkarīgi no „apskata” autora liriskajām spējām, bet visdrīzāk nozīmes ziņā ir tukša kopa. Piemēram: Darbs X ir viens no izcilākajiem darbiem, kurus esmu lasījis (izdots līdz šim, pasaulē, pieejamais, u.t.t.), jo stāsta autors liek Y pārdzīvot neskaitāmus brīnumainus notikumus; tāpat arī autora izteiksmes līdzekļi, ar kuriem viņš ietērpj Y un demonstrē Y attiecības ar savu p*n, nevienu lasītāju neatstās vienaldzīgu.

Tas ko mēģināšu darīt savos apskatos, viss drīzāk uz līknes atrodas kaut kur starp abiem :). Otra svarīgā metodoloģiskā piezīme ir tāda, ka ņemot vērā savu mākslu rakstīt izvērsti (vai nemākslu rakstīt neizvērsti) un blogu kultūru, visdrīzāk raksti tiks dalīti daļās – par autoru un par pašu darbu.

 

Advertisements


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s