Franču aviators – pasaku burvis

1934.gada 10.septembris, ir pirmdienas vakars, Rīgas ielas piepilda pirmdienas vakara gājēji un pie kinoteātra „Palladium” veidojas rindas. Ir pagājis pusgads kopš Ulmaņa apvērsuma, tomēr cilvēkus kā tagad arī toreiz neinteresēja politika. Rindā stāvošie pārrunāja vakardienas Dāliņa uzvaru Eiropas čempionātā, Latvijas futbola izlases zaudējumu Lietuvai ar 3 pret 1, tomēr visinteresantākā ziņa šķita, ka prof.Vītola dzīvokļa apzagšanā un policista Lipperta slepkavība apsūdzētais recidīvists Indāns beidzot ir atzinies savos noziegumos. Nepaiet ne minūtes, kad cilvēki samaksājuši 50 santīmus dodas ieņemt vietas zālē. Gaismas nodziest un uz ekrāna sāk spīdēt kino projektora spuldzes mestā gaisma.

Uz ekrāna parādās Dienvidamerikas karte un atskan Džona Barimora balss, kas vēstī par lidojuma maršrutiem. Pēc brīža, kad ekrānā parādās Klarks Geibls lidojot lidmašīnā, zālē atskan sieviešu ķiķināšana – „redz, kādam jābūt īstam vīrietim”, pāršalc smieklu vilnis un vīriešu neapmierinātā rūgšana. Pēc pusotras stundas, kad zālē ieslēdz gaismu, sievietes un daži jūtīgāki vīri notrauc asaras un klusumā pamet kinoteātri, lai nozustu katrs savā virzienā. „Palladiumā” tika demonstrēta Klarensa Brauna „Nakts lidojums”, kas balstīta uz tolaik vēl Latvijā neiepazītā Eksiperī darba motīviem. Eksiperī, kuram „Nakts lidojums” 1931.gadā bija līdz tam veiksmīgākais darbs, šajā laikā visdrīzāk atradās gaisā starp Kasablanku un Port-Etjēnu, kā to tolaik dēvēja, vizinot pastu.

1936.gada 4.janvāris, ir sestdienas rīts, no māju jumtiem pil lāstekas un pa ietvēm slidinās bērni, bet Rīgas Brodvejas pašā sirdī brokasto bohēmiskā jaunatne. Venta atver „Piena restorāna” durvis, nopurinās un dodas iekšā. Viņa ieņem galdiņu pie loga, novieto savu nonēsāto portfeli uz pretējā krēsla. Pēc brīža pienāk oficiants un sasveicinājies vaicā, ko viņa vēlas. Venta palūdz jauno „Rīta” numuru un krūzīti kafijas. Viņas acīs lasāmas liriskas skumjas, pa restorāna logu viņa vēro rīta pastaigās izgājušo sabiedrības krējumu, nosalušos kokus un sauli, kas liek māju jumtiem raudāt.

Viņa mēģina satvert savu portfeli pārliekusies pāri galdam, tas izslīd no rokām un tā saturs izbirst pa spoži nospodrināto parketa grīdu. Viņa aši izlec no vietas un paceļ Ausēja „Ceļi uz laimi”, kā arī kādu dzejoļu krājumu, un iegrūž to vietā portfelī, ārā vien paliek pierakstu klade un zīmulis. Viņa sapņo par vasaru, viņa sapņo par teātri un viņa sapņo par tikšanu prom no izvirtušās Rīgas bohēmas. Kladē tiek uzšķirta jauna lapa, un ,lēnu roku vilkdama, Venta uzraksta nosaukumu „Jūlija vakaros”. Viņas dzejiskās pārdomas pārtrauc oficianta balss – „Lūdzu, Jūsu kafija un avīze”. Uz ko atskan neveikls paldies.

Klade tiek aizvērta, tā vietā Venta šķirsta laikrakstu. Viņa ātri pāršķir bezjēdzīgos un ar propagandu pārpildītos rakstus, līdz viņas skatiens atduras pret lielu Klarka Geibla karikatūru astotajā lapā, tomēr raksta nosaukums „Kāpēc Klarks Gebls neatbild uz vēstulēm?” viņu nerosina to lasīt. Pāršķirot lapu, viņa tās centrā ierauga virsrakstu „Lidmašīna sašķīst uz klintīm, bet lidotājs maldās tuksnesī

Raksts vēstī, ka 3.janvārī 500 km attālumā no Kairas pēc vairāku dienu pazušanas beduīni atraduši pazudušo franču pilotu un mehāniķi. Neveiksme notikusi 30.decembra naktī, kad pārlidojuma laikā no Parīzes uz Saigonu lidmašīna atsitusies pret klinti un sabojāta. Lidotājs intervijā Havasa korespondentam teicis:Mēs izlidojām no Bengasijas svētdienas naktī. Lai nebūtu jāpārlido aizliegtā josla, mēs devāmies pāri tuksnesim taisnā līnijā uz Kairu. Nakts bija ļoti tumša un man nebija līdz ne goniometra, ne radioaparāta. Pēc 4 stundu lidojuma es nolaidos zemāk, jo man šķita, ka redzu lejā Kairas ugunis. Bet tai brīdī, kad lidmašīna nolaidās zem mākoņiem, notika kaut kas ārkārtīgs: Lidojot ar 250klm. ātrumu, mēs atzitāmies pret zemi. Paši palikām neizprotamā kārtā neievainoti, bet lidmašīna sašķīda drupās. Mēs bijām uzdrāzušies virsū klinšainai augstienei. Ūdens rezervuārs izrādījās sasists un mums atlika ko dzert tikai viens litrs kafijas. Pirmo dienu mēs pavadījām pētīdami apkārtni, pēc kam gulējām nakti zem lidmašīnas vraka. Otrā dienā mēs gājām austrumu virzienā, bet trešā dienā – uz ziemeļrietumiem. Slāpes sagādāja mums lielas mokas un vairakkārt mēs kritām par upuri tuksneša mirašam.

Septiņus gadus vēlāk Ņujorkā iznāk stāsts ar skaistām ilustrācijām, kurā avarējušo pilotu pēc nakts pie lidmašīnas vraka modina nevis mehāniķis Prevo, bet gan kāda sīka, bērnišķīga balss ar aicinājumu – „Lūdzu… uzzīmē man jēriņu!”. Gadu vēlāk, 1944.gada 31.jūlijā Eksiperī dodas savā pēdējā lidojumā pār Francijas dienvidiem .

Tomēr arī tad Latvijā lasošajiem viņš vēl bija tikai kāds, kurš iekļuvis avīzē, franču aviators.  Līdz beidzot 1950.gadā Dagnijas Šleieres tulkojumā iznāk Eksiperī „Nakts lidojums”. Sešus gadus vēlāk filozofa Jurēviča esejā „Modernais cilvēks”, sadaļā „Pesimisma slogs” viens var atrast vārdus:

Bet iemīlēt kaut ko var tikai, par cik tas ir kaut kas individuāls, tātad dots zināmā vietā un laikā. Modernā dzīve turpretim tiecas ar technikas palīdzību izlīdzināt un iznīcināt visu individuālo un tāpat saistības ar visu lokālo; tā tiecas visu uniformēt, pārvērst ļaudis par bezpersonīgu masu, atrautu no saistības ar kādu noteiktu vietu. Franču rakstnieks Sent-Eksiperī tāpēc vēro ar sažņaugtu sirdi amerikāņu karavīrus lidotāju kazarmās Āfrikā, kā tie pulcējas kā aitas un cik vienaldzīgi tie visu uzņem, kā tie katru brīdi ar mieru gan aiziet, gan arī palikt te uz visiem laikiem, jo nav nevienas vietas un nevienas laužu grupas, ar ko tie justos saistīti. Tie ir it kā notrulināti, un tiem ir visur vienādi labi resp. visur vienādi slikti, tie visur jūtas līdzīgi, jo tiem nekur vairs nav māju, – bet līdz ar to ir spilgti jūtams, cik viņu dzīve ir pazemināta un bez jēgas, tieši tāpēc, ka tiem nekas nav sevišķi mīļš, kam jau nepieciešami vajadzētu būt kaut kam individualizētam. Jo tiešām, jāatkārto vēlreiz, iemīlēt kaut ko var tikai, kas ir noteiktā vietā un laikā, kas ir individuāls. Bet nekas nav nožēlojamāks par cilvēku, kas nespēj neko iemīlēt…

Četrus gadus vēlāk Latviski beidzot iznāk šis stāsts, kurā lapsa māca mazo princi par to, ko nozīmē pieradināt un kā var iemīlēt. Stāstu „Mazais princis” tulkoja Ieva Lase; un nu franču aviators Antuans Eksiperī ir pārvērties par pasaku un  ilustrāciju burvi Antuānu Ekziperī. Vēl pēc gada Maijas Silmales tulkojumā iznāk grāmata, kurā ietverts stāsts „Cilvēku zeme” un arī jaunu vārdu ieguvis – „Lidojums naktī”, vēl četrus gadus vēlāk – „Dienvidu kurjers”, „Kara lidotājs” un „Vēstule ķīlniekam”. Vēlāk, neskatoties uz sīkiem pārpratumiem un neprecizitātēm ap rakstnieka biogrāfiju, viņa darbi tiek izdoti atkal un atkal, tā piemēram, „Mazais princis” ieskaitot pirmizdevumu izdots latviski desmit reizes. Šis franču aviatora – pasaku burvja stāsts šķiet ir bijis un būs svarīgs latviski lasošajiem. Šo mazā prinča valdzinājumu vislabāk skaidro tulkotāja Ieva Lase otrā izdevuma pēcvārdā: „Galvenais, ka tas māca mīlēt dzīvi un cilvēkus tik kvēli, kā to mīlēja pats autors, cīnīties pret ļaunumu un būt aizvien atbildīgiem par tiem, ko mēs mīlam.

 

P.S. Visi ietvertie fakti par 1934. un 1936.gadu Latvijā ir precīzi, tāpat arī laikraksta “Rīts” 4.janvāra numurā atrodamā Klarka Gebila karikatūra un raksts par Eksiperī. Citēts no A.de Sent-Ekziperī Mazais Princis Rīga: Liesma, 1966 (Otrais izdevums) kā arī no tālaika avīzēm un Jurēviča eseja no http://pie.daugavas.lv/materials/PaulsJur/PJvar.HTM

Advertisements


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s