Bioētika Latvijā – melnais caurums?

Šis gan jāsaka ir tāds dīvains ieraksts, jo ,pirmkārt, tajā tiks mēģināts aptvert daudz ko, otrkārt, šis ir daļējs pasūtījums ar birku „pozitīvs komentārs” [patiesi sirsnīgs & iedrošinošs]  (šeit gan uzreiz jāpiebilst – ja zinātu kā tas beigsies, tad visdrīzāk nemaz nesāktu rakstīt…).

Bioētika kā starpdisciplināra zinātne (? Ja tur ir kaut kas ko vispār var zināt) vai precīzāk starpdisciplināra (filozofijas, socioloģijas, medicīnas, dabaszinātnes, biotehnoloģijas, veselības aprūpes politikas, jurisprudences,  vides aizsardzības, u.t.t) nozare, kas aplūko ētiskas (morālas) dabas jautājumus, ir nostiprinājusies pasaulē pēdējo 50 (?) gadu laikā. Tomēr šeit gan gribētos sacīt, ka tās ietvaros ietilpstošie jautājumi ir tikuši risināti jau iepriekš filozofijas ietvaros. Šodien starp daudzajiem jautājumiem, kurus risina bioētika, ir „karstie kartupeļi” – aborts, eitanāzija, klonēšana, eugenika, transhumānisms, orgānu transplantācija, un ir arī citi – dzīvnieku tiesības, ekoloģija, pacientu tiesības, ārstu pienākumi, u.t.t., kā arī daudz fundamentālāki, kuru atbildes ietver risinājumu pavedienu uz pārējiem jautājumiem, piemēram, kas ir nāve? kas ir dzīvība? kas ir cilvēks? turklāt tīri praktiskos nolūkos.

Lai nebūtu tā, ka nāktos citēt Māleru (par to, kas jādara, ja auditorija garlaikojas) un ik pa brīdim iespraust kādu neparastu frāzi, atļaušos sašaurināt tēmu ap diviem punktiem – pirmkārt, Latviju un ,otrkārt, medicīnas ētiku. Šāda izvēle ir diezgan pašsaprotama, jo tēma ir gana smieklīga, kamēr patiesība cilvēkiem nākas raudāt… Par Latviju – te nu mēs dzīvojam. Par medicīnas ētiku – tā vairs sen nav tikai ārstu ziņā (vismaz attīstītajā pasaulē) vai tikai politikas veidotāju, vai sliktākajā gadījumā tikai likuma burta ziņā. Medicīnas ētika attīstoties aizvien jaunām zināšanām par cilvēku un pasauli nu ir kļuvusi par šķēpu laušanas priekšmetu un saspēli starp ārstu, pacientu un veselības politikas veidotājiem. Šī ir arī viena no jomām, kas neprasa miljardus lielus ieguldījumus, buldozera cienīgu attieksmi vai šķēlisku izveicību, bet gan asu prātu un spēju virzīt pasauli (uz kurieni, tas jau ir cits jautājums…).

Kas notiek Latvijā? Šeit nākas vien izteikt minējumu – ņemot vērā latviešu sociālistisko vēsturi un dziļi apspiesto reliģiozitātes izjūtu šodien redzam, ka lielākā daļa jautājumu tiek risināta „politiski”. Ja tā risinājumu atrast neizdodas, tad viss tiek reformēts, kāds tiek atlaists un tiek izveidota politiska padome. Beigu galā nākas vien vaicāt padomu Dievam caur reliģiskajām struktūrām, ja tās nesniedz atbildi, tad viss tiek noklusēts un problēmas vairs nav līdz atkal atnāk vēlēšanas… Pat veselības aprūpes sistēmu veidojošie „nozares profesionāļi” ātri vien politizējas un ar ašu vērienu reformē pa labi un pa kreisi. Vārds „ētika” tāpat kā „kultūra”, „māksla”, „izglītība” , u.c. šodien vairs ir tikai retoriskas tukšas figūras politiskajās aprindās, kas tiek ievītas skaistos garos teikumos. Vaicāsiet – vai tiešām ir tik traki? Ik dienas presē iespējams lasīt n-tos [at]gadījumus medicīnas nozarē – slimnīcu slēgšanu[1], gultu trūkumu[2], naudas trūkumu, „pateicību” jautājumu vai, piemēram, garajām rindām pie speciālistiem[3] un kārtējiem veselības ministra(ijas) fiasko. Lielākoties cilvēku atbilde uz šīm problēmām būtu – nauda vai politika. Tomēr dziļi pamatos risinājums ir cieši saistīts ar bioētiku.

atbilde uz veselības aprūpes sistēmas problēmām var būt bioētika? Pirms ķerties šim vērsim, nedaudz izvērsīšu par bioētiku Latvijā. Šis stāsts tiešam ir īss. Pirmkārt, ir jāskata plašāk pats „ētikas” esamības jautājums Latvijā, kuras Latvijā vienkārši nav un paši politiķi to atzīst: „Mozus 40 gadu laikā vadāja ebrejus pa tuksnesi, lai no viņu apziņas izvēdinātos atmiņas par Ēģiptes verdzību… Latvijas parlamentārajai demokrātijai ir tikai 30 gadu – 15 pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma un 15 pirms Ūdres kundzes. Pietrūkstošos 10 gadus mēs varēsim papildināt tikai 11.Saeimas pilnvaru laikā. Lūk, tad arī parunāsim par ētiku![4].

Par bioētiku – elementārs veids, kā to noskaidrot ir pavaicāt googlem (ei). Pirmais ,protams, ir vikipēdas īsais ieraksts, kas nekur gaužām tālāk nenoved. Tad starp kaudzēm ierakstu par izdoto grāmatu „Bioētika visiem” , kas savukārt ir atsevišķa satīriska darba vērts notikums, var mēģināt atrast ko interesantu. Cilvēku, kas Latvijā risina bioētikas jautājumus, ir gaužām maza saujiņa, kas visdrīzāk nodarbojas ar vienu no sociālisma paliekām – filozofijas un „ētikas” kā obligāta papildus kursa pasniegšanu universitātēs, piemēram, ekonomistiem, floristiem un citiem logiem, starp kuriem studenti visdrīzāk nemaz nav gatavi no tā neko saprast. Tik tiešam universitātēs, pat ar medicīnu saistītajās struktūrās, ētikai tiek atvēlēta tikai sekundāra loma, šeit gan vaina arī ir LU VFF, kurā bioētika nav topā, atskaitot atsevišķus studentus (absolventus). Ne RSU, ne LU starp visām eksperimentālās, parastās un citas medicīnas struktūrām nav pētniecības struktūras, kas pētītu bioētikas problēmas Latvijā. Viena no retajām vietām (ko uzgāju, tāpēc bail teikt vienīgā), kur „bioētiku” var apgūt kā tālākizglītības padarīšanu ir Latvijas Kristīga Akadēmija, kurā gan prevalē zināma un skaidra dispozīcija… Tādējādi bioētikas diskusija Latvijā ir vien dažu entuziastu rokās vai atrodama  uz biktskrēsla un lasāma baznīctēvu paziņojumos par nosodāmo praksi rietumos. Ētiku protams var apgūt pamatskolā (obligāti) un varbūt arī kādreiz iekš kristīgās mācības, kas tad kombinācijā iemācīs zelta likumus un pateicību bērniem, kas to aizmirsīs tiklīdz pirmoreiz piedzersies. Protams, pastāv arī ģimeniskās vides bioētikas diskusijas, kad visi pielipuši pie televizoriem skatās kārtējo daktera Hausa sēriju, kuras protams ir noplukušas kopš televīzijas digitalizēšānās…

Protams, ka velns nav tik melns kā to mālē. Pastāv arī juridiskais diskurss bioētika (es tikai nekādi nespēju saprast kāpēc tas ir atrauts no filozofijas un medicīnas?), piemēram, googlē ir rodams Dr.iur. Diānas Hamkovas raksts „Cieņas izpratne bioētikā”[5]. Raksts gan jāsaka jau pašos pamatos norāda uz autores dispozīciju un zināmā mērā reliģisko (iespējams dziļi sublimēto) pieeju – „Vispārcilvēciskās cieņas gadījumā mēs runājam par cilvēku kā augstāko bioloģisko būtni, šai aspektā cilvēks ir vērtība pati par sevi” (pat Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija saka ko citu) – un šāda pieeja var un bieži noved diezgan pamatīgā strupceļā. Piemēram, žonglēšana ar cieņu Hamkovu noved pie principiem – „1) katrs cilvēks ir cienīgs saņemt līdzjūtību. Tāpēc mūsdienu medicīnai ir jāgarantē katram indivīdam medicīniskās palīdzības minimums; [mana piezīme: diez vai ka šāds secinājums izriet no minētās premisas] 2) ir nepieļaujami pret cilvēkiem attiekties kā pret laboratorijas izmēģinājuma dzīvniekiem; [m.p.: kurš teicis, ka pret dzīvniekiem var?]”. Par zināmo imbecīlismu (nespēju atrast pozitīvāku apzīmējumu) bioētikas jomā politiskā līmenī liecina kaut vai tas, ka veselības un labklājības ministrijā vārdu „ētika” var atrast vienīgi ministriju „ētikas kodeksos”, kamēr ikvienā sevi par attīstītu valsti saucošā vietā ir rodamas bioētikas komisijas valsts līmenī , kur darīšana ir ar cilvēkiem, medicīnu un labklājību.

Šī pēdējā piezīme tad arī noved pie paša vērša – kā bioētika varētu risināt veselības aprūpes sistēmas problēmas. Pirmkārt, jāsāk ir nevis augstajiem plauktiem  – abortiem, eugeniku, klonēšanu, bet gan ar pamatjautājumu sakārtošanu. T.i. bioētika nav tikai par to, kas ir ētisks, pareizs, nepareizs, nosodāms, nolādējams, u.t.t, bet gan par ATBILDĪBU. Atbildību un tās sadalījumu starp ārstu, pacientu un veselības aprūpes sistēmu, no tā tad arī izriet – pareizi, nepareizi, ētiski, taisnīgi, netaisnīgi, nevis no politiskiem uzstādījumiem, kā ir pieņemts uzskatīt Latvijā. Šeit varētu kā piemērus minēt jautājumu par taisnīgu un pieejamu veselības aprūpes sistēmu, gultu skaitu, slimnīcu slēgšanu vai dažu gadu atpakaļ notikušo notikumu par naudu Gustavam Gošē (šeit kāds varētu vaicāt – kāpēc valsts apmaksā dārgāko AIDS terapiju, nevis Gošē ārstēšanu mazam bērnam?) slimības ārstēšanai, u.t.t. Tomēr visīsāk sanāks ar pavisam nesen pieņemto lēmuma par to, ka ar 1.februāri, vairāki pretsāpju un pretiekaisuma gēli, kas satur ketoprofēnu, būs recepšu medikamenti, analīzi. Redz – Zāļu valsts aģentūra pieņēmusi lēmumu[6], un tagad man pēc fastumgēla, katrreiz kā kaut ko sastaipīšu būs jādodas pie ģimenes ārsta, jātērē nauda par ceļu un vizīti, lai varētu doties uz aptieku un apsmērēt sāpi. Protams, man pastāv otra iespēja, kas būtu neētiska pieņemtā lēmuma kontekstā, – doties uz aptieku un izpirkt visus krājumus, vai piemēram, palūgt ārstam, lai izraksta tā, ka pietiek ziloni apsmērēt… Ņemot vēra, ka Latvijā pie katriem „cukura draudiem” Maksimās ir nenormālas rindas, tad pieļauju, ka ketoprofēnu saturošie medikamenti būs deficītprece janvāra beigās… Tas protams palielinās valsts ieņēmumus un zāļu ražotāju bagātību, jo būs „jāmaina iepakojums”, labums atleks arī ģimenes ārstiem, kaut gan diez vai ka viņiem patiks, ka veidosies „sastiepumu” un nelielu traumu rindas uzgaidāmajās telpās… Šeit vērts ir aplūkot ZVA argumentu – „sadarbībā ar ketoprofēna gēlu ražotājiem lēmumu par zāļu izsniegšanas kārtības maiņu pieņēmusi pacientu drošības dēļ, lai veicinātu stingru zāļu lietošanas noteikumu ievērošanu un pacientu uzraudzību. Šāds lēmums pieņemts, lai novērstu ādas reakcijas, kas var rasties, ultravioletam starojumam – saules gaismai un starojumam solārijā – pakļaujot ādas apvidus, uz kuriem uzklāti ketoprofēna gēli. Dati liecina, ka dažkārt ādas reakcijas var izpausties smagi, radot nopietnus veselības traucējumus.” Arguments gandrīz kā viduslaikos, kad Vatikāns aizliedz grāmatas „ticīgo aizsardzībai un to uzraudzībai”, vai iekš PSRS… No otras puses, ko darīt, kad daži idioti apsmērējas ar fastumgelu kā sauļošanās krēmu un gulsnā Dubultos vai intensīvajā solārijā? Un protams, mantotā sociālisma pieredze paredz, ka vidējam latvietim ir zelta rokas (bet ne prāts!), tādēļ lietošanas instrukcijas nav nepieciešamas (nezinu no kurienes šis pieņēmums), turklāt antibiotikas strādā labāk kombinācijā ar alkoholu un jāārstējas ir ar to ar ko saslimis…

Ko tad tur galu galā varētu darīt bioētika? Viens piemērs, tādā valstī kā ASV (tur gan atšķiras veselības aprūpes sistēma) individuālā atbildība ir vislielākā – katrs pats savas laimes kalējs, kamēr Latvijā šķiet,  ka pacientam atbildības nav vispār, t.i. bez došanās un samaksāšanas, visādi citādi veselības aprūpes sistēmā ar cilvēku rīkojas kā ar mazu bērnu, turklāt arī pacienta jebkuru runu tā arī uztver (jo īpaši, ja runājam par pensionāriem). Un šī tad arī būtu bioētiska diskusija, no kuras varētu sākt. Tad arī man (pozitīvā gadījumā) pie katra sastiepuma nevajadzētu skriet pie ģimenes ārsta un savu ketoprofēna nepieciešamību spētu remdināt ar mazākiem izdevumiem, turklāt tad arī nebūtu (ļoti pozitīva iznākuma gadījumā) absurdā situācija – valsts nodrošina medicīnas aprūpi, tikai katru dienu iekš tv un i-neta būtu aicinājumi ziedot kāda ārstēšanai – tā vietā cilvēki varētu sākt beidzot saņemt taisnīgu (kad protams vienosimies par to, kas tad īsti ir taisnīgs) veselības aprūpi un pa tv būtu aicinājumi ziedot nabaga ____ (ieliec savu – trešās pasaules valstu iedzīvotājiem, atlaistajiem politiķiem, Ulmaņa piemineklim, pārtikas paciņām, u.c.)…

Beidzot nobeigums: Es protams būtu varējis iztikt bez visas bioētikas diskusijas, lai remdinātu savu sašutumu par ketoprofēna līdzekļu padarīšanu nepieejamāku un dārgāku, kā arī vairāk veltījis uzmanību cilvēku cieņas jautājumam. Tomēr tad izpaliktu galvenā sirsnīgā un iedrošinošā ideja – ņemot vēra, ka Latvijā ētika ir tikai bērnu autiņos vai atsevišķos prātos, turklāt pēdējais lielais notikums ētiskajā diskursā bija Mozus un tas, kā viņš kalnā no uguns krūma saņēma divas plāksnes ar baušļiem – viena no nākotnes jomām, kurā Latvija varētu mēģināt sasniegt ekselenci ir tieši bioētika. Pirmkārt, tā nav dārga, otrkārt, studentu mums daudz, treškārt, bonusā nāktu arī sakārtota veselības sistēma, jo atbildīgs pacients ir arī prasīgs pacients (pilsonis, darbinieks, u.t.t.). Vēl vairāk ētiskā mežonīgo (Austrumeiropas, Centrāleiropas vai Rietumurālu?) situācija var nākt tikai par labu, jo arī pirmā sirds transplantācija notika nevis tur, kur par to teoretizēja, bet gan Āfrikā…

Citreiz tad izvērsīšu sīkāk dažus bioētikas apsvērumus, bet pagaidām – ar labu nakti (vai labu dienu)…

Atsauces:

1] http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/36407/traumu-slimnica-plano-vairs-nesniegt-neatliekamo-medicinisko-palidzibu

2] http://diena.lv/lat/politics/hot/alkoholiki-pie-narkologiem-nonak-smagakos-stavoklos-neka-pirms-desmit-gadiem

3] http://diena.lv/lat/politics/hot/stradinos-menesiem-ilgi-jagaida-rinda-lai-tiktu-pie-specialista

4] Lapsa L. 100 gudro galvu un citi zvēri. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. 25.lpp.

5] http://www.juristavards.lv/index.php?menu=auth&id=210397

6] http://diena.lv/lat/politics/hot/no-1-februara-pretsapju-geli-bus-recepsu-zales

Advertisements

8 komentāri on “Bioētika Latvijā – melnais caurums?”

  1. […] This post was mentioned on Twitter by Edgars Bajaruns, Edgars Bajaruns. Edgars Bajaruns said: speciāli @madarapeipina – http://wp.me/p1jxBE-M pozitīs komentārs 🙂 […]

  2. Lasītāja saka:

    Ja tik ļoti nepatīk vārds “eigēnika”, neklātos rakstīt “eitanāzija”.
    Man šķiet, Stradiņos kāds tomēr kaut ko pētīja gan.

    • edgars saka:

      par pirmo daļu – jā skaidrs, patiesībā cik noprotu tad būtu jāraksta “eigēnika”, jo “eugenika” ir novecojis. par otro – tā arī ir tā mazā saujiņa – Vents Sīlis un Vija Sīle, diez vai Neiders tīri bioētika iekļaujas,kaut gan ir arī rakstus rakstījis par bioētiku. Izdotas divas grāmatas: Medicīnas ētikas pamatprincipi un Biomedicīnas ētika teorija un prakse. Diez vai ka to var nosaukt par kaut ko lielu…

      • Lasītāja saka:

        Tomēr nav gluži melnais caurums.
        Sveci ar dzīvniektiesībām, ja labi pacenšas, arī droši vien varētu pieskaitīt, turklāt viņš vismaz par šīm tēmām kādreiz rakstīja “Dienas” slejās.

      • zoja saka:

        Signe Mežinska. Kā arī Aivitas Putniņas sociālāš antropoloģijas studentes, kuras strādā pie projekta, saistībā ar biopolitiku (tajā skaitā ētiku) u.tml.

      • Ivars Neiders saka:

        Un kurā jomā tad mums nav “saujiņa”? Latvija ir pietiekami maza, tāpēc nevar gribēt, ka šeit darbojas, piemēram, kāds bioētikas institūts.

  3. edgars saka:

    nu Sveci jā, viņš arī šo to iekš LU māca, plus ja izdos disertāciju, tad būs kaut kas vairāk. Par dzīvnieku pusi bioētika ir pat vairāk, tad arī zaļie būtu jāskatās un tā ir tā monētas otra puse, ko rakstā neaplūkoju, bet kā sakarā noteikti vairāk varētu pateikt….

  4. Ivars Neiders saka:

    Es arī negribētu piekrist par “melno caurumu”. Var jau būt, ka divas grāmatas nav “kaut kas liels”. Bet ar ko salīdzinām? Un vēl – nez vai sēžot pie datora un gūglējot var noskaidrot, kas tad īsti notiek, jo liela darba daļa (dalība starptautiskās konferencēs, projektos utt.) šādā veidā neparādās. Nevajag aizmirst arī to, ka šī “saujiņa” lasa lekciju kursus bioētikā un pētniecības ētikā.
    Ir arī tāds Gunārs Brāzma, kurš pirms dažiem gadiem aizstāvēja disertāciju bioētikā. Ja jau tik ļoti interesē tēma, tad nav nemaz tik grūti šo darbu uzmeklēt, jo disertācijas ir bibliotēkā pieejamas.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s